Liekulība

Tiem, kas praktizē liekulību, tā viņu dzīvi piepilda ar rūgtu un ienaida pilnu mērdēšanos.

Lūk, ko sacīja Hērods: „Ejiet un rūpīgi ievāciet ziņas par Bērnu, un, kad būsiet Viņu atraduši, paziņojiet man, lai arī es aizeju un Viņu pielūdzu!“ Lūgsim palīgā Svēto Garu, lai Viņš mūs pasargā no „aizsardzības“ vai „labajiem solījumiem“, ko sniedz šķietami labvēļi.

– Mums netrūks Paraklēta gaismas, ja, tāpat kā gudrie, meklēsim patiesību un runāsim vaļsirdīgi.

Kādam nepatīk tas, ka tu lietas sauc īstajos vārdos?

Varbūt tas ir tāpēc, ka viņu sirdsapziņa nav tīra un viņiem nepieciešams to šādā veidā piesegt.

Paliec neatlaidīgs savā uzvedībā, lai palīdzētu viņiem reaģēt.

Kamēr tu ļauni tulko svešus nodomus, tev nav tiesību prasīt sapratni pret sevi pašu.

Tu nemitīgi runā par to, ka nepieciešami uzlabojumi, vajadzīgas reformas. Labi… Labo pats sevi! Tas tik tiešām ir ļoti nepieciešams. Un tu būsi sācis reformu. Kamēr tu to nedari, es neņemšu vērā tavu klaigāšanu par atjaunotni.

Tik farizejiski ir cilvēki, kuri… ļaujas sašutumam, dzirdot, ka citi atkārto tieši to pašu, ko iepriekš uzklausījuši no viņu mutes.

Tu tik ļoti bāz degunu svešās darīšanās, ka šķiet – rakņāties pa sava tuvākā dzīvi ir tava vienīgā misija. Un, kad beidzot tu sastopies ar kādu cienīgu, labprātīgu un enerģisku cilvēku, kurš tev ierāda tavu īsto vietu, tu publiski žēlojies, it kā viņš tevi būtu apvainojis.

– Tik tālu tevi ir novedusi tava nekautrība un greizā sirdsapziņa – un daudz ir tādu kā tu…

Ar vienu pašu gājienu tu ceri piesavināties gan patiesā viedokļa „godīgumu“, gan pretējā viedokļa necienīgās „priekšrocības“…

– To jebkurā valodā sauc par divkosību.

Ak, kāda labestība! – Viņi ir gatavi „atvainot“ to, kas pelnījis vienīgi uzslavu.

Tas, ka vajātājs uzdodas par vajāto, ir vecs triks…

– Tautas paruna to jau sen ir atmaskojusi skaidri un gaiši – mest akmeni un aizsiet acis.

Vai tiešām diemžēl būtu taisnība, ka ir tik daudz tādu, kas ar saviem apmelojumiem rīkojas netaisnīgi, bet pēcāk piesauc tuvākmīlestību un godaprātu, lai upuris nevarētu aizstāvēties?

Cik ļoti skumdina tāds ekumenisms, kuru vārdos sludina katoļi, kas dara pāri citiem katoļiem!

Cik kļūdains priekšstats par objektivitāti! Ir personas, kas citus cilvēkus un uzdevumus uzlūko caur savu trūkumu deformētajām lēcām un ar rupju nekaunību tos kritizē vai arī atļaujas uzbāzties ar saviem padomiem.

– Ir jāizdara konkrēta apņemšanās: labojot vai dodot padomu, runāt Dieva klātbūtnē, piemērojot teiktos vārdus savai rīcībai.

Nekad neizmanto šo nožēlojamo metodi, kas ir apmelojošu uzbrukumu rīkošana pret kādu cilvēku… Un vēl jo mazāk to drīkst darīt morālu motīvu dēļ, jo tie nekad neattaisno amorālu rīcību.

Par kādu objektivitāti vai taisnprātību tevis dotajos padomos var būt runa, ja tev nepatīk, ka tiek uzklausīt arī citi (pienācīgi izglītoti un drošu doktrīnu apguvuši cilvēki), vai arī ja tu tajā saskati neuzticēšanās zīmi.

– Ja tevi patiešām interesē dvēseļu labums vai patiesības apliecināšana, kā tu to apgalvo, kāpēc tu apvainojies?

Par noslēpumu, kuru Dievs viņā paveicis, Marija nepastāsta pat Jāzepam. – Lai mācāmies nebūt vieglprātīgi un vēršam pareizajā virzienā savus priekus un bēdas, negaidot, ka mūs paaugstina vai jūt līdzi. Deo omnis gloria! Visu Dievam!