Uzdrīkstēšanās

Neesiet šaurā ceļa dvēseles, neesiet nenobrieduši un tuvredzīgi vīrieši un sievietes, kas nespēj aptvert mūsu, Dieva bērnu, pārdabisko kristīgo apvārsni. Lai jums ir Dievs un drosme!

Uzdrīkstēšanās nav neapdomība, ne arī muļķīga riskēšana, ne arī vienkārša pārdrošība. Uzdrīkstēšanās ir spēks, galvenais tikums, kas nepieciešams dvēseles dzīvei.

Tu pieņēmi lēmumu, balstoties vairāk uz pārdomām nekā uz dedzību un entuziasmu. Lai arī tu būtu to vēlējies, jūtām tevī nebija vietas – tu veltīji sevi Dievam, kad biji pārliecināts, ka Viņš to vēlas. Un, sākot no tā brīža, tu vairs ne reizi neesi „izjutis“ nopietnas šaubas, turpretī esi jutis mierīgu, rāmu prieku, kas reizēm plūst pāri malām. Tā Dievs atmaksā par Mīlestības uzdrīkstēšanos.

Esmu lasījis kādu dažās valstīs izplatītu parunu: „Pasaule pieder Dievam, taču Dievs to izīrē drosminiekiem,“ – un tas mani aicināja uz pārdomām.

– Ko tu gaidi?

Es neesmu tāds apustulis, kādam man būtu jābūt. Esmu… kautrīgais.

– Bet varbūt tu esi tik bailīgs tāpēc, ka tava mīlestība ir niecīga? Labojies!

Grūtības ir tevi nobiedējušas, un tu esi kļuvis „piesardzīgs, mērens un objektīvs“.

– Atceries, ka tu aizvien nicināji šos jēdzienus kā sinonīmus gļēvumam, mazdūšībai un ērtībai.

Bail? Lai baidās tie, kas zina, ka dara ļaunu. Tu – nekad!

Ir ievērojams skaits kristiešu, kas būtu apustuļi… ja viņiem nebūtu bail. Un tie ir tie paši, kas vēlāk sūdzas, jo Kungs – tā viņi apgalvo! – tos pametot. Bet ko viņi dara ar

Dievu?

Mūsu ir daudz, un ar dievpalīgu mēs varam nokļūt visur – viņi entuziasma pārņemti apgalvo.

– Kāpēc tad tu baidies? Ar Dieva žēlastību tu vari kļūt svēts, un tieši tas ir būtiskākais.

Kad sirdsapziņa pārmet, ka neesam izdarījuši kaut ko labu, tā ir zīme, ka Kungs vēlējās, lai šī lieta nepaliek nedarīta.

– Patiešām. Turklāt tu vari būt drošs, ka ar Dieva žēlastību tu „būtu spējis“ to izdarīt.

Neaizmirsīsim, ka, pildot Dieva gribu, grūtībām ir jātiek pāri… vai nu tām jāizlien pa apakšu… vai jāapiet tām apkārt… Vienalga kā, bet tās uzveic!

Tiem, kas strādā apustuliskā darba izplatīšanai, „nē“ nekad nav galīgā atbilde. Uzstājiet!

Tu esi pārāk „piesardzīgs“ vai arī tev trūkst „pārdabiskā skatījuma“, un tāpēc tiecies būt pārāk viltīgs. Bet neizgudro pats „šķēršļus“, nedz arī centies pavisam atbrīvoties no tiem.

– Varbūt tas, kurš tevī klausās, nebūs tik „apdomīgs“ kā tu vai arī būs par tevi „dāsnāks“ un, tā kā viņš rēķināsies ar Dievu, tad necels tev tik daudz iebildumu.

Daži rīcības veidi ir tik piesardzīgi, ka, vienā vārdā sakot, tie nozīmē mazdūšību.

Nešaubies: ja strādā Dieva godam, nav tādu grūtību, ko nevar pārvarēt, tādas mazdūšības, kas liktu pamest darāmo, nedz arī tādas sakāves, kas būtu šī vārda cienīga, lai cik neauglīgi arī šķistu rezultāti.

Tava ticība nav pietiekami darbīga. Varētu teikt, ka tā drīzāk piederētos svētulim, nevis cilvēkam, kas cīnās, lai kļūtu svēts.

Mieru! Uzdrīkstēšanos! Ar šiem tikumiem satriec piekto kolonnu, kas sastāv no remdenajiem, bailīgajiem un nodevējiem.

Tu man apgalvoji, ka vēlies cīnīties bez apstājas. Bet tagad ierodies pie manis satriekts. Paklau, pat no cilvēciskā skatupunkta raugoties, nebūtu labi, ka tev viss tiktu iedots gatavs, bez šķēršļiem. Kaut ko – daudz ko! – nāksies pielikt klāt tev pašam. Kā gan citādi tu „kļūsi“ svēts?

Tu neuzdrīksties uzsākt šo pārdabisko darbu, jo – tā tu apgalvo – tev ir bail, ka nepratīsi būt patīkams, kāda rīcība tev neizdosies. – Ja tu vairāk domātu par Dievu, šādi aizbildinājumi izgaistu.

Reizēm apceru, ka daži Dieva un Viņa Baznīcas ienaidnieki dzīvo no daudzo krietno cilvēku bailēm, un mani pārņem kauns.

Sarunas laikā viņš man apgalvoja, ka izvēlas nekad nepamest savu būdu, kurā viņš dzīvo, jo viņam labāk tīk skaitīt sijas „savā“ kūtī nekā zvaigznes debesīs.

– Tādu, kas nav spējīgi atteikties no savām mazajām lietām, lai paceltu acis uz debesīm, ir daudz. Ir pienācis laiks, lai viņi iegūtu plašāku redzeslauku!

Es saprotu tā cilvēka pārdabisko un cilvēcisko prieku, kam bija laime būt dievišķās sējas pirmajās rindās. „Tas ir brīnišķīgi – just, ka tu esi vienīgais, kas var sakustināt šo pilsētu un tās apkārtni,“ viņš ar lielu pārliecību atkārtoja.

– Negaidi, ka tev būs citi līdzekļi vai ka ieradīsies citi: dvēselēm esi nepieciešams tu šodien un tagad.

Esi pārdrošs savā lūgšanā, un Kungs no pesimista tevi darīs par optimistu, no kautrīga cilvēka par drosminieku, no tāda, kas ir mazdūšīgs garā, par ticības cilvēku, par apustuli!

Problēmas, kas agrāk tevi bloķēja, – tev tās šķita kā nepārvaramas kalnu grēdas – ir pilnīgi zudušas, tās ir dievišķi atrisinājušās tāpat kā toreiz, kad Kungs lika noklust vējam un ūdeņiem.

– Padomā, un tu vēl šaubījies!

„Nepalīdziet tik ļoti Svētajam Garam!“ pa jokam man sacīja kāds draugs, taču viņam bija ļoti bail. Es atbildēju – manuprāt, mēs Viņam „palīdzam“ par maz.

Kad es redzu tik daudz gļēvuma, tik daudz viltus apdomības… gan vīriešos, gan sievietēs, es degu aiz vēlēšanās tiem pajautāt – kā tad ir? Vai ticība un paļāvība der vienīgi tam, lai par tām sludinātu, nevis lai tās īstenotu praksē?

Tev piemīt attieksme, kas pašam šķiet diezgan savāda: no vienas puses, ieskatoties sevī, tev ir dūša papēžos, bet, no otras, – tu jūties drošs un apņēmības pilns, paskatoties augšup.

– Neuztraucies, tā ir zīme, ka tu arvien labāk pa-zīsti sevi un – lūk, kas ir svarīgi! – ka tu arvien labāk pazīsti Viņu!

Vai redzēji? – Kopā ar Viņu tu to spēji paveikt! Par ko tu brīnies?

– Nešaubies, ka tev nav par ko brīnīties. Paļaujoties uz Dievu – patiešām paļaujoties! –, viss ir viegli. Turklāt vienmēr tiek pārsniegtas robežas tam, ko mēs iedomājāmies.

Vai vēlies dzīvot svētā pārdrošībā, lai panāktu, ka Dievs darbojas ar tavu starpniecību? – Vērsies pie Marijas, un viņa tevi vadīs pa pazemības ceļu tā, lai cilvēciskajam prātam neiespējamo lietu priekšā tu spētu atbildēt ar „fiat!“ – ar „lai notiek!“, kas saista zemi un Debesis.