Cīņas

Ne visi var kļūt bagāti, gudri, slaveni… Taču visi – jā, „visi“ – esam aicināti būt svēti.

Lai būtu uzticīgs Dievam – tas paģēr cīnīties. Tā ir cīņa kailām rokām, vīrs pret vīru, vecais cilvēks pret Dieva cilvēku, sīkums pēc sīkuma, nepadodoties.

Es nenoliedzu, ka pārbaudījums var būt pārāk smags: tev jāiet pret kalnu, „pret straumi“.

– Kādu padomu tev došu? Atkārto: „Omnia in bonum!“ – viss, kas notiek, „viss, kas ar mani notiek,“ man nāks par labu… Tātad, tas ir īstais secinājums: pieņem to, kas tev šķiet tik smags, kā maigu realitāti.

Ar krietniem vīriešiem un sievietēm vien šodien vairs nepietiek. – Turklāt tas, kam pietiek ar to, ka viņš ir gandrīz… krietns, nekad tāds nav diezgan: ir nepieciešams būt „revolucionāram“.

Piedāvātā hedonisma, pagānisma un materiālisma nastas priekšā Kristum ir vajadzīgi antikonformisti, Mīlestības dumpinieki!

Svētums un patiesas alkas to sasniegt neietur pauzi un neiet atvaļinājumā.

Daži cilvēki savas dzīves laikā izturas tā, it kā Kungs par sevis dāvāšanu un taisnīgu izturēšanos būtu runājis tikai ar tiem, kuriem tas neko nemaksā – turklāt tādu vispār nav! – vai kuriem nav nepieciešams cīnīties. Viņi aizmirst, ka Jēzus teica visiem – Debesu valstībā jāielaužas ar varu, ar katra brīža nemitīgu svētu cīņu.

Cik daudziem ir kāre uz reformēšanu! Vai nebūtu labāk, ja mēs reformētu paši sevi, katrs no mums, lai uzticīgi pildītu to, kas tiek prasīts?

Tu rotaļājies ar kārdinājumiem, grūd sevi briesmās, spēlējies ar acīm un ar iztēli, runā… muļķības. – Un pēc tam brīnies, ka tev uzbrūk šaubas, sirdsapziņas pārmetumi, apjukums, skumjas un grūtsirdība. Tev man jāpiekrīt, ka nemaz neesi konsekvents.

Pēc sākotnējā entuziasma tu esi kļuvis svārstīgs, šaubīgs, bailīgs. – Tev rūp studijas, ģimene, finanšu jautājumi un it īpaši doma, ka tu nespēj, ka tu varbūt neesi derīgs, ka tev trūkst dzīves pieredzes.

Es tev došu līdzekli, kā pārvarēt šīs bailes, kas ir kārdinājumi, kurus vai nu iedvesis nelabais vai radījis tavs dāsnuma trūkums. „Nicini“ tos. Aizslauki no savas atmiņas šādas domas. Pirms divdesmit gadsimtiem Skolotājs to sludināja ļoti strupā veidā: „Neskaties atpakaļ!“

Mums savā dvēselē jālolo patiesas šausmas pret grēku. Atkārto ar satriektu sirdi – Kungs, kaut es Tevi vairāk neapvainotu! Tomēr nenobīsties no nabaga miesas un cilvēcisko kaislību nastas. Būtu muļķīgi un bērnišķīgi naivi, ja tu tikai tagad uzzinātu – kaut kas „tāds“ pastāv. Tavs posts nav šķērslis, bet gan pamudinājums vairāk vienoties ar Dievu, lai Viņu nemitīgi meklētu, jo Viņš mūs šķīstī.

Ja iztēle vārās ap tevi pašu, tā rada izdomātas situācijas, izgudro kaut ko tādu, kas parasti neiederas tavā ceļā, tevi muļķīgā veidā dara izklaidīgu, mazina tavu dedzību un tevi šķir no Dieva klātbūtnes. – Tukšība. Ja iztēles centrā ir citi, tu viegli vari sākt tiesāt, kaut arī tev nav tādas misijas un tu tulko otra cilvēka uzvedību ļoti sīkmanīgā un neobjektīvā veidā. – Pārsteidzīgi spriedumi. Ja iztēle planē virs tavām dāvanām vai tavu runasveidu, vai arī pār apbrīnas gaisotni, ko radi citos, tad tu vari zaudēt savu nolūku godprātību un tādējādi barot lepnību.

Parasti dot iztēlei vaļu nozīmē zaudēt laiku, turklāt, ja to nepārvalda, tā atver durvis virknei tīšu kārdinājumu.

– Nevienu dienu neatsakies no iekšējās mērdēšanās!

Neesi nu tik muļķīgi naivs, lai iedomātos, ka tev ir jācieš kārdinājumi, lai pārliecinātos, ka esi nelokāms savā ceļā. Tas būtu tāpat kā vēlēties, lai tev aptur sirdi, lai tādējādi pārliecinātos, ka vēlies dzīvot.

Neielaidies sarunās ar kārdinājumu! Ļauj, lai tev to atkārtoju: saņem drosmi un bēdz! Un lai tev pietiek spēka neaptaustīt savu vājumu, lai pārbaudītu, cik tālu tu varētu nonākt. Izbeidz, ne-kādas piekāpšanās!

Tev nav nekāda attaisnojuma. Vaina ir vienīgi tava. Ja tu zini – tu taču sevi pietiekami labi pa-zīsti –, ka, ejot pa šādu ceļu (ar tādu lasāmvielu, tādā sabiedrībā…), vari iekrist aizā, tad kāpēc tu ietiepies un domā, ka tas varbūt ir īsākais ceļš, kas veicina tavu izglītību vai arī palīdz tavai personībai nobriest? Radikāli maini savu plānu, kaut arī tas nozīmētu lielāku piepūli no tavas puses un grūtāk sasniedzamas izklaides. Ir pienācis laiks, lai tu izturētos kā atbildīgs cilvēks.

Kungu ļoti sāpina pastāvības trūkums daudzos vīriešos un sievietēs, jo viņi necenšas izvairīties

no apzinātiem ikdienišķajiem grēkiem. Tas ir normāli – tā viņi domā un taisnojas –, šādi klupieni gadās mums visiem! Ieklausies manī uzmanīgi – arī lielākā daļa pūļa, kas Kristu nosodīja un Viņam piesprieda nāvi, sāka ar to, ka vienkārši kliedza tāpat kā pārējie, ar to, ka ieradās Olīvdārzā kā visi pārējie! Visbeidzot, aizrauti arī ar to, ko darīja „visi“, tie nemācēja vai nevēlējās griezties atpakaļ… un piesita Jēzu krustā!

– Pēc divdesmit gadsimtiem mēs joprojām vēl neesam guvuši mācību.

Kritumi un kāpumi. Tev ir daudz, pārāk daudz kritumu un kāpumu! Iemesls tam ir skaidrs – līdz šim tu dzīvoji vieglu dzīvi, un joprojām negribi saprast, ka starp „vēlēties“ un „veltīt sevi“ ir diezgan ievērojams attālums.

Tā kā pilnīgi noteikti agrāk vai vēlāk tev būs jāklūp pār paša personiskā posta acīmredzamību, gribu tevi brīdināt par dažiem kārdinājumiem, kurus tev iedvesīs nelabais un kuri tev nekavējoties jānoraida: tās ir domas, ka Dievs ir tevi aizmirsis, ka tavs aicinājums uz apustulātu ir veltīgs vai ka pasaules grēku un sāpju nasta pārsniedz tavus apustuļa spēkus…

– Nekas no tā visa nav taisnība!

Ja tu patiešām cīnies, nepieciešams izmeklēt sirdsapziņu. Veic šo izmeklēšanu ik dienas! Pārbaudi, vai jūti mīlestības sāpes par to, ka neizturies pret mūsu Kungu tā, kā tev pienāktos.

Tieši tāpat, kā daudzi ierodas, lai liktu „pirmo akmeni“, neraizējoties par to, vai šādi iesāktā būve pēc tam tiks pabeigta, grēcinieki maldina sevi ar „pēdējo reizi“.

Kad ir runa par to, lai kaut kam būtu „beigas“, atceries, ka „pēdējā reize“ ir bijusi iepriekšējā, tā, kas jau pagājusi.

Iesaku tev kādu reizi pamēģināt atgriezties… pie savas „sākotnējās atgriešanās“. Kaut arī tas nenozīmē būt kā bērnam, tomēr ļoti tam līdzinās. Garīgajā dzīvē ir jāļauj sevi vadīt pilnīgai paļāvībai, bez bailēm vai divkosības, ir pilnīgi skaidri jārunā par to, kas rodams galvā un dvēselē.

Kā gan tu domā izkļūt no šī remdenības un no-žēlojama paguruma stāvokļa, ja neizmanto vajadzīgos līdzekļus! Tu ļoti maz cīnies un, kad pieliec pūles, tad dari to it kā aiz dusmām un pret savu gribu, gandrīz it kā vēlēdamies, lai tavi vājie centieni paliktu neauglīgi. Tādējādi tu varētu pats sevi attaisnot, lai pats no sevis neprasītu vairāk un lai no tevis vairāk neprasītu citi.

Tu pildi pats savu gribu, nevis Dieva. Kamēr tu pa īstam nemainīsies, tikmēr nebūsi laimīgs, nedz arī sasniegsi mieru, kā tev tagad trūkst.

Pazemojies Dieva priekšā un centies mīlēt patiesi!

Kad viss tiek reducēts uz taktiku, it kā tajā būtu meklējams efektivitātes noslēpums, tā ir laika zaudēšana un ļoti cilvēcisks skatījums.

– Tādējādi tiek aizmirsts, ka Dieva „taktika“ ir žēlsirdība, Mīlestība bez robežām, tas ir veids, kā Viņš aizpildīja neaizpildāmo attālumu, ko ar grēku cilvēks atvēra starp Debesīm un zemi.

Esi „mežonīgi“ vaļsirdīgs sirdsapziņas izmeklēšanā, proti, drosmīgs. Tam ir vajadzīga drosme – gluži tāpat, kā tu skaties spogulī, lai redzētu, kur esi guvis ievainojumu vai nosmērējies un kas ir tavi trūkumi, no kuriem jātiek vaļā.

Gribu tevi brīdināt par kādu „sātana“ – tieši tā, ar mazo burtu!, jo vairāk viņš nav pelnījis – viltību, jo viņš mēģina izmantot pašus parastākos apstākļus, lai daudz vai nedaudz novirzītu mūs no ceļa, kas ved pie Dieva. Ja tu cīnies un, vēl vairāk, ja cīnies patiesi, tad nebrīnies, ka pārņem nogurums vai arī pienāk laiks, kad jāpeld „pret straumi“, nesaņemot nekādu garīgu vai cilvēcisku mierinājumu. Paklausies, ko pirms kāda laika man atrakstīja kāds cilvēks un ko es paturēju prātā, domājot par dažiem, kuri naivi uzskata, ka žēlastībai nav nekā kopīga ar dabu: „Tēvs, jau vairākas dienas jūtu šausmīgu slinkumu un apātiju attiecībā pret to, lai izpildītu dzīves plānu. Visu daru it kā piespiedu kārtā, un gara tur ir maz. Lūdzieties, lai man drīz beidzas šī krīze, jo tā man liek ļoti ciest, domājot, ka es varētu novirzīties no ceļa.“

– Pietika ar šādu atbildi: Vai tu nezināji, ka mīlestība prasa upurus? Lēnām izlasi Skolotāja vārdus: „Kas neņem savu krustu „cotidie“ – katru dienu –, nav manis cienīgs.“ Un tālāk: „Es jūs neatstāšu bāreņus…“ Kungs pieļauj šo tavu sausumu, kas tev šķiet tik smags, lai tu Viņu vairāk mīlētu, lai uzticētos vienīgi Viņam, lai ar krustu būtu līdzatpestītājs, lai Viņu atrastu.

Cik nelabais šķiet dumjš, tā tu man sacīji! Nesaprotu viņa muļķību, vienmēr vieni un tie paši māņi, vieni un tie paši meli…

– Tev ir pilnīga taisnība. Taču mēs, cilvēki, neesam tik viltīgi un nespējam iemācīties no citu kļūdām… Un sātans ar to rēķinās, lai mūs kārdinātu.

Reiz dzirdēju, ka lielās kaujās atkārtojas īpatnējs fenomens. Kaut arī uzvara būtu nodrošināta jau iepriekš, ņemot vērā skaitlisko vairākumu un līdzekļus, vēlāk cīņas karstumā netrūkst brīžu, kuros draud sakāve kāda sektora vājuma dēļ. Tad tiek sūtītas augstākās vadības neapspriežami lēmumi un tiek nosegtas plaisas flangā, kas sagādā raizes.

– Es iedomājos par tevi un sevi. Kopā ar Dievu, kurš nezaudē cīņas, mēs vienmēr būsim uzvarētāji. Tāpēc, ja cīņā par svētumu jūti, ka nav spēka, klausies pavēles, ņem tās vērā, ļauj sev palīdzēt… jo Viņš nepieviļ.

Tu patiešām atvēri sirdi savam garīgajam vadītājam, runājot Dieva klātbūtnē… Un bija brīnišķīgi pārliecināties par to, kā tu pats pamazām atradi piemērotu atbildi saviem bēgšanas mēģinājumiem. Mīlēsim garīgo vadību!

Lai nu tā būtu: tu uzvedies cienījami… Tomēr ļauj man ar tevi runāt vaļsirdīgi! Ejot šādā noguruma māktā solī – atzīsti to –, tu ne tikai it nemaz neesi laimīgs, bet arī paliec ļoti tālu no svētuma. Tāpēc es tev jautāju – vai tiešām tu uzvedies cienījami? Vai tev gadījumā nav nepareizs priekšstats par to, kas ir cieņa?

Šādi muļķojoties, ar tādu iekšēju un ārēju frivolitāti, ar tādu vilcināšanos kārdinājumā, ar tādu gribēšanu, īsti negribot, ir neiespējami gūt izaugsmi iekšējā dzīvē.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka daudzi pretošanos žēlastībai sauc par „rītdien“, „vēlāk“.

Vēl viens garīgā ceļa paradokss: jo mazākas izmaiņas uzvedībā dvēselei nepieciešamas, jo vairāk tā pūlas tās sasniegt un neapstājas, līdz tas noticis. Un otrādi.

Reizēm tu sev izdomā „problēmas“, jo nevēlies ķerties pie tā, kas ir tavas uzvedības saknē.

– Vienīgais, kas tev nepieciešams, ir apņēmīgi mainīt taktiku: tev ir lojāli jāpilda savi pienākumi un jābūt uzticīgam norādījumiem, ko esi saņēmis garīgajā vadībā.

Tu ar vēl jo spēcīgāku degsmi ievēroji, cik steidzami ir jākļūst svētam, un tā pārvērtās tevī par „uzmācīgu domu“; nevilcinoties tu ķēries pie ikdienas cīņas, būdams pārliecināts par to, ka ir drosmīgi jādara gals jebkādiem mietpilsonības simptomiem. Vēlāk, kad runāji ar Kungu savā lūgšanā, tu ar jo lielāku skaidrību saprati, ka cīņa ir Mīlestības sinonīms, un tu Viņam lūdzi lielāku mīlestību, nebaidoties no cīņas, kas tevi gaida, jo tu cīnīsies Viņa dēļ, ar Viņu un Viņā.

Atkal ķezā? … Esi godīgs un atzīsti, ka labāk gribi būt sava egoisma vergs nekā kalpot Dievam vai kādai dvēselei. – Neesi ietiepīgs!

Beatus vir qui suffert tentationem… – Svētīgs ir vīrs, kas pacieš kārdinājumu, jo pēc tam, kad būs ticis pārbaudīts, viņš saņems Dzīvības vainagu. Vai tevi nepilda ar prieku pārliecība, ka šis iekšējais sports ir nekad neizsmeļama miera avots?

„Nunc coepi! – Tagad sāku!“ Tas ir tādas iemīlējušās dvēseles sauciens, kura ik brīdi – gan tad, kad bijusi uzticīga, gan tad, ja tai pietrūcis dāsnuma, – atjauno savu vēlēšanos kalpot mūsu Dievam un mīlēt Viņu ar nedalītu lojalitāti.

Tev sāpēja līdz sirds dziļumiem, kad tev pateica, ka tu meklē nevis atgriešanos, bet gan futlāri savam postam… lai tādējādi ērti turpinātu vilkt sev līdzi šo skumjo nastu, kurai nu būtu alvejas garša!

Tu nesaproti, vai tevi pārņēmis fizisks vājums, vai arī kāds iekšējs nespēks, vai arī tie abi vienlaikus… Tu cīnies necīnoties un neilgojoties pēc īsta pozitīva uzlabojuma, lai spētu aplipināt dvēseles ar Kristus prieku un mieru. Vēlos tev atgādināt skaidros Svētā Gara vārdus: ar vainagu kronēts tiks vienīgi tas, kurš būs cīnījies legitime, pa īstam, par spīti visam.

Es varētu izturēties labāk, būt izlēmīgāks, izstarot vairāk entuziasma… Kāpēc tad es to nedaru? Piedod manu vaļsirdību, bet tas ir tāpēc, ka esi muļķis. Nelabais ļoti labi zina, ka vienas no sliktāk apsargātajām dvēseles durvīm ir cilvēciskās muļķības durvis – un to sauc par tukšību. Uz šīm durvīm viņš tagad no visa spēka izdara spiedienu: pseido-sentimentālas atmiņas, histēriski izdomāts melnās avs komplekss, iespaids, ka, iespējams, pietrūkst brīvības… Uz ko tu vēl gaidi, lai ņemtu vērā Skolotāja spriedumu: esiet nomodā un lūdzieties, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu.

Ar lielīgu un nedrošu izskatu tu man sacīji – vieni kāpj augšup, citi lejup, bet vēl citi, tādi kā es, guļam uz ceļa! Tava nolaidība mani apbēdināja, un es piebildu, ka tie, kas kāpj augšup, un parasti vēl spēcīgāk tie, kas kāpj lejup, sliņķus velk tauvā! Padomā, kādu apgrūtinošu neceļu esi izmeklējis! Jau svētais Hiponas bīskaps norādīja, ka nedoties uz priekšu nozīmē doties atpakaļ.

Tavā dzīvē ir divas lietas, kas nesader: galva un jūtas. Ticības izgaismots prāts ne tikai skaidri parāda tev ceļu, bet arī to, kāda ir atšķirība starp varonīgu un muļķīgu veidu, kā pa šo ceļu iet. Vēl vairāk – tā tev tiek atklāts, cik cildeni un skaisti ir uzdevumi, kurus Trīsvienība uztic mūsu rokām. Turpretī jūtas pieķeras visam, ko tu nicini, pat tajā pašā brīdī, kamēr to uzskati par nicināmu. Tā vien šķiet, ka tūkstošiem sīkumu gaida pirmo iespēju, un, tikko kā tava nabaga griba novājinās – fiziska noguruma dēļ vai tādēļ, ka esi zaudējis pārdabisku skatījumu, – šie sīkumi sāk drūzmēties un drudžaini darboties tavā iztēlē, līdz tie izveido kalnu, kas tevi nomāc un liek zaudēt dūšu: darba grūtības, vilcināšanās paklausīt, līdzekļu trūkums, omulīgās dzīves kārdinošās brīnumsvecītes, mazi un lieli riebīgi kārdinājumi, sentimentālisma uzbrukumiņi, nogurums, garīgās viduvējības rūgtā garša… Un reizēm arī bailes. Bailes, jo zini, ka Dievs vēlas, lai tu esi svēts, bet tu tāds neesi. Ļauj man ar tevi runāt, neizmeklējot vārdus. Tev ir par daudz „iemeslu“, lai padotos, un par maz drosmes, lai atbildētu žēlastībai, ko Viņš tev dāvā, jo ir tevi aicinājis būt par otru Kristu, ipse Christus! – par pašu Kristu. Tu aizmirsi par Kunga brīdinājumu apustulim: „Tev pietiek ar manu žēlastību!“ – kas ir apliecinājums: ja vien gribi, tu vari.

Atgūsti laiku, ko esi zaudējis, dusot uz pašapmierinātības lauriem un uzskatot, ka esi labs cilvēks, it kā varētu iztikt ar to, ka nezodz un nenogalini. Pasteidzini soli gan dievbijībā, gan darbā, jo vēl liels ceļa gabals ir tev priekšā! Dzīvo saticīgi ar visiem, arī ar tiem, kas tev traucē, un centies mīlēt – lai kalpotu! – tos, kurus agrāk nicināji.

Biktskrēslā tu atklāji savas pagātnes postu, pilnu ar strutām. Un priesteris rīkojās ar tavu dvēseli kā labs ārsts, kā godīgs ārsts – nogrieza, kur nepieciešams, un neļāva, lai rēta aizvelkas, kamēr nebija veikta pilnīga tīrīšana. – Pateicies viņam par to!

Ļoti labi rezultāti ir tad, ja pie nopietnām lietām ķeras sportiskā garā… Esmu zaudējis vairākus gājienus? – Nekas, ja vien neatlaidīšos, tad galu galā uzvarēšu.

Atgriezies tagad, kad joprojām jūties jauns… Cik grūti ir laboties, kad dvēsele ir novecojusi!

„Felix culpa!“ tā dzied Baznīca… Lai svētīta tava kļūda – es tev atkārtoju ausī –, ja tā tev kalpojusi tam, lai nepakristu no jauna, un arī tam, lai labāk saprastu un palīdzētu tuvākajam, kas nav zemākas kārtas par tevi.

Pēc tam, kad esi atvairījis kārdinājumu, tu jautā: „Kungs, vai tas ir iespējams, vai ir iespējams, ka es būtu… tas otrais?“

Veikšu kopsavilkumu tavai slimības vēsturei: te pakritu, te piecēlos… pēdējais ir svarīgais. – Tad nu turpini šo iekšējo cīņu, kaut arī tā notiktu bruņurupuča tempā. Uz priekšu!

– Tu labi zini, dēls, kur vari nonākt, ja necīnīsies. Viens bezdibenis piesauc otru bezdibeni.

Tu esi apkaunots Dieva un citu cilvēku priekšā. Esi atklājis vecos netīrumus, kas no jauna parādījušies tevī. Nav tādu instinktu vai sliktu noslieču, ko tu neizjustu uz savas ādas… Un tavu sirdi pilda šaubu mākonis. Turklāt, kad vismazāk to vēlies vai gaidi, parādās kārdinājums, kad aiz noguruma tava griba atslābst. Tu vairs nezini, vai tas tevi pazemo, lai gan tev ir sāpīgi sevi redzēt šādu… Tomēr – lai tev sāp Viņa dēļ, aiz mīlestības pret Viņu. Šī mīlestības nožēla tev palīdzēs palikt modram, jo cīņa turpināsies, kamēr vien dzīvojam.

Kādas lielas ilgas tevi plosa – ilgas atjaunot veltīšanos, ko reiz izdarīji! Zināt, ka esi Dieva bērns, un tā dzīvot!

– Liec Kunga rokās savu lielo postu un neskaitāmās neuzticības reizes. Arī tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kā atvieglināt to smagumu.

Atjaunošanās nav atslābināšanās.

Rekolekciju dienas. Sakopot garu, lai iepazītu Dievu, sevi pašu un tādējādi augtu. Tas ir nepieciešams laiks, lai atklātu, kur un kā nepieciešams veikt reformas, – kas man jādara? No kā jāizvairās?

Lai neatkārtojas tas pats, kas pagājušogad.

– Tev pajautāja: „Kā pagāja rekolekcijas?“ – un tu atbildēji: „Brīnišķīgi atpūtāmies!“

Klusuma un lielas žēlastības dienas… Lūgšana aci pret aci ar Dievu… Es pārplūdu pateicībā, kad redzēju, kā gan gadu, gan pieredzes ziņā nopietni cilvēki atveras dievišķajiem pieskārieniem un tiem atbild kā bērni, pārņemti ar cerību, ka viņu dzīvi joprojām var pārvērst par kaut ko derīgu… tādu, kas izdzēsīs visus viņu neceļus un aizmāršību.

– Atceroties šo skatu, es tev uzsvēru: neesi nolaidīgs savas garīgās dzīves cīņā!

„Auxilium christianorum! – Kristīgo palīdzība!“ tā pārliecināti sauc Jaunavas Marijas litānija. Vai kādreiz grūtā brīdī esi mēģinājis izsacīt šādu šautru lūgšanu? Ja darīsi to ar ticību, ar dēla vai meitas maigumu, tu pārliecināsies par to, cik efektīva ir tavas Mātes svētās Marijas aizbildniecība, un tā tevi aizvedīs līdz uzvarai.