Ciešanas

Tu man sacīji, ka ir tādas ainas Jēzus dzīvē, kas Tevi aizkustina vairāk, – kad Viņš nostājas ar cilvēkiem aci pret aci… kad Viņš dāvā mieru un veselību tiem, kuru miesu un dvēseli satriekušas ciešanas… Tevi sajūsmina, tu uzstāji, redzēt, kā Viņš izārstē spitālību, atjauno redzi, izdziedina paralizēto cilvēku pie dīķa – šo nabaga cilvēku, kuru neviens neatcerējās. Tajos brīžos tu Jēzu redzi tik ļoti cilvēcīgu, tik ļoti pieejamu!

– Tad zini…, Jēzus joprojām ir tāds pats kā toreiz.

Tu lūdzi Kungam, lai Viņš tev ļauj mazliet ciest Viņa dēļ. Taču pēc tam, kad sāpes atklājās tik cilvēciskā, tik normālā veidā – kā ģimenes problēmas vai sarežģījumi…, vai arī tūkstošiem ikdienas dzīves sīkumu –, tev bija grūti aiz tām saskatīt Kristu. – Ar paklausību atver savas rokas šīm naglām…, un tavas sāpes pārvērtīsies priekā.

Nežēlojies, ja ciet. Akmens, ko augstu vērtē un kas ir dārgs, tiek pulēts. Tev sāp? – Ļauj sevi veidot ar pateicību, jo Dievs ir ņēmis tevi savās rokās kā dimantu… Ar parastu oli neviens tā nekrāmējas.

Tiem, kas gļēvi bēg no ciešanām, ir ko lūgšanā pārdomāt, redzot, ar kādu entuziasmu citas dvēseles apskauj sāpes. Nav nemaz tik maz tādu vīriešu un sieviešu, kuri prot ciest kristīgi. Sekosim viņu piemēram.

Tu žēlojies? … Un tu man sniedz savus skaidrojumus, it kā tev būtu taisnība: Viens dūriens!… Vēl vienu!…

– Bet vai neapzinies, ka ir muļķīgi brīnīties par to, ka rozēm ir ērkšķi?

Ļauj man runāt ar tevi vaļsirdīgi, tāpat kā līdz šim. Man pietiek uzlūkot savā priekšā krucifiksu, lai es vairs neuzdrošinātos runāt par savām ciešanām… Un man nav grūti piebilst, ka esmu cietis daudz, bet vienmēr ar prieku.

Tevi nesaprot? … Viņš bija Patiesība un Gaisma, taču savējie Viņu tāpat nesaprata. – Kā jau tik daudzkārt esmu tev licis apdomāt, atceries Kunga vārdus: „Māceklis nav lielāks par savu Skolotāju.“

Apvainojumi un nomelnošana, ko cieš Dieva bērns, ir salīdzināmi ar ievainojumiem, ko karavīrs gūst kaujas laukā.

Tevi vazā šurpu turpu, tevi nomelno… Kāda gan nozīme ir tavai labajai slavai? Katrā ziņā nejūti ne kaunu, ne bēdas par sevi, bet gan par viņiem – par tiem, kas tev dara pāri.

Reizēm cilvēki negrib saprast, viņi ir kā akli… Taču citreiz savukārt tas biji tu, kurš nemācēji likt sevi saprast. Labojies!

Nepietiek ar to, ka tev ir taisnība. Vēl ir nepieciešams prast to parādīt… Un panākt, lai citi vēlas to atzīt. Tomēr apliecini patiesību vienmēr, kad tas nepieciešams, neapstājoties pie „ko teiks citi“.

Ja tu regulāri apmeklēsi Mācītāja skolu, tevi nepārsteigs tas, ka tev ir jācīnās pret tik ļoti daudzu cilvēku neizpratni, kaut arī viņi būtu spējuši tev neizsakāmi palīdzēt ar to vien, ja nedaudz papūlētos būt saprotoši.

Tu neesi pret viņu fiziski slikti izturējies… Taču tik daudzkārt tu neesi viņu ņēmis vērā, esi uz viņu raudzījies vienaldzīgi, kā uz svešinieku.

– Vai tas tev šķiet nebūtiski?

Paši to neapzinoties, vajātāji mūs svētdara… – Taču vai! šiem „svētdarītājiem“!

Virs šīs zemes bieži atmaksā, ceļot neslavu.

Ir dvēseles, kas, šķiet, ir ieņēmušas galvā, ka ir jāizgudro ciešanas, spīdzinot sevi ar iztēli. Vēlāk, kad pienāk objektīvas bēdas un grūtības, šīs dvēseles neprot stāvēt krusta pakājē kā Vissvētākā Jaunava, kuras skats pievērsts viņas Dēlam.

Upuris, upuris! – Tā ir taisnība, ka, lai sekotu Jēzum Kristum, ir jānes krusts, Viņš pats to teica. Taču man nepatīk, ja dvēseles, kas mīl Kungu, tik daudz runā par krustu un atteikšanos, jo, kur ir mīlestība, upuris ir patīkams, kaut arī tas ne-nākas viegli, turklāt krusts ir Svētais krusts.

– Dvēsele, kas prot šādi mīlēt un dāvāt sevi, piepildās ar prieku un mieru. Tad nu – kāpēc uzstāt uz „upuri“, it kā meklējot mierinājumu, ja Kristus krusts, kas ir tava dzīvība, tevi dara laimīgu?

Cik daudzus neirastēnijas un histērijas gadījumus varētu izārstēt, ja ar katoliskās doktrīnas palīdzību tiktu no tiesas mācīts dzīvot kā kristiešiem: mīlot Dievu un pieņemot sarežģījumus kā svētību, kas nāk no Viņa rokas!

Nepaej vienaldzīgs garām svešām sāpēm! Šis cilvēks – radinieks, draugs, kolēģis… vai tas, kuru nepazīsti, – ir tavs brālis.

– Atceries, ko stāsta Evaņģēlijs un ko tik daudzkārt ar sāpēm esi lasījis, – pat Jēzus radinieki Viņam neuzticējās. – Centies, lai tas vairāk neatkārtotos!

Iedomājies, ka uz zemes esi tikai tu un Dievs.

– Tā tev būs vieglāk paciest mērdēšanos, pazemojumus… Un visbeidzot tu darīsi to, ko Dievs grib, un tā, kā Viņš to grib.

Kāds slimais, kurā kvēloja dedzība par dvēselēm, sacīja tā – reizēm miesa sūdzas, mazliet žēlojas. Taču es cenšos pārvērst arī šīs „žēlabas“ smaidā, jo tas ir ļoti efektīvi.

Tā cilvēka darbību ierobežoja neārstējama slimība, un tomēr viņš man priecīgi apliecināja: „Slimība pret mani izturas labi, un es to mīlu jo dienas, jo vairāk. Ja man būtu jāizvēlas, es no jauna piedzimtu tāds vēl simtām reižu!“

Jēzus nonāca pie krusta pēc tam, kad bija tam gatavojies trīsdesmit trīs gadus. Visu savu mūžu!

– Ja Viņa mācekļi no tiesas vēlas Viņu atdarināt, tiem jādara sava dzīve par līdzpestīšanu Mīlestībā, noliedzot sevi, gan aktīvi, gan pasīvi.

Krusts ir klātesošs visur, un tas parādās, kad to vismazāk gaida. – Tomēr neaizmirsti, ka parasti roku rokā ir krusta sākums un efektivitātes sākums.

Kungs, Mūžīgais Priesteris, vienmēr svētī ar krustu.

„Cor Mariae perdolentis, miserere nobis!“ Piesauc svētās Marijas sirdi ar apņemšanos un lēmumu vienoties ar viņas sāpēm, lai gandarītu par saviem un visu laiku cilvēku grēkiem.

– Un ikkatras dvēseles labumam lūdz viņu, lai šīs viņas sāpes palielina mūsos riebumu pret grēku un mēs kā gandarījumu prastu mīlēt katras dienas fiziskās vai morālās grūtības.