Ja iztēle vārās ap tevi pašu, tā rada izdomātas situācijas, izgudro kaut ko tādu, kas parasti neiederas tavā ceļā, tevi muļķīgā veidā dara izklaidīgu, mazina tavu dedzību un tevi šķir no Dieva klātbūtnes. – Tukšība. Ja iztēles centrā ir citi, tu viegli vari sākt tiesāt, kaut arī tev nav tādas misijas un tu tulko otra cilvēka uzvedību ļoti sīkmanīgā un neobjektīvā veidā. – Pārsteidzīgi spriedumi. Ja iztēle planē virs tavām dāvanām vai tavu runasveidu, vai arī pār apbrīnas gaisotni, ko radi citos, tad tu vari zaudēt savu nolūku godprātību un tādējādi barot lepnību.

Parasti dot iztēlei vaļu nozīmē zaudēt laiku, turklāt, ja to nepārvalda, tā atver durvis virknei tīšu kārdinājumu.

– Nevienu dienu neatsakies no iekšējās mērdēšanās!