Ļauj man tev atgādināt, kādas citu starpā ir dažas acīmredzamas pazemības trūkuma zīmes:

domāt, ka tas, ko dari vai saki, ir labāk izdarīts vai pateikts nekā tas, ko izdara vai pasaka citi;

vēlēties vienmēr panākt savu;

nepamatoti strīdēties vai arī tad, ja tev ir taisnība, stūrgalvīgi un nepatīkamā veidā uzstāt uz to;

izteikt savu viedokli, kad tev to neprasa un arī tuvākmīlestība uz to nemudina;

nicināt citu cilvēku viedokli;

neuzskatīt, ka visas tavas dāvanas un labās īpašības ir aizlienētas;

neatzīt, ka neesi goda un cieņas cienīgs un tev nepienākas pat zeme, pa kuru tu staigā, un lietas, kas tev pieder;

sarunās piesaukt sevi pašu kā paraugu;

runāt par sevi sliktu, lai citi par tevi domātu labu vai arī lai iebilstu tev;

taisnoties, kad tev aizrāda;

slēpt no garīgā vadītāja dažus pazemojošus trūkumus, lai viņš nezaudētu viedokli, kas viņam ir par tevi;

ar patiku klausīties, kad tevi slavē, vai priecāties, kad par tevi runā labu;

pārdzīvot, ka citus vērtē augstāk par tevi;

atteikties izpildīt maznozīmīgus uzdevumus;

meklēt, kā izcelties, vai vēlēties to;

sarunās dot mājienus ar vārdiem, kas ir pašslavinoši vai arī liek noprast, cik esi godīgs, apdāvināts vai izveicīgs un kāds ir tavs profesionālais prestižs;

kaunēties par to, ka tev kaut kā trūkst…