„Es biju partizāns,“ viņš man raksta, „un es pārvietojos pa kalniem, izšaudams, kad vien man tas ienāca prātā. Taču es vēlējos pieteikties kā karavīrs, jo sapratu – karā vieglāk uzvar organizētas armijas un ievērojot disciplīnu. Nabaga nošķirts partizāns nevar ieņemt veselas pilsētas, nedz arī iekarot pasauli. Pakāru savu bisi – tā šķiet tik vecmodīga! – un tagad esmu labāk bruņots. Tajā pašā laikā saprotu, ka nevaru vairs atlaisties kalnos, koka paēnā un sapņot, ka viens pats uzvarēšu karā.“

– Svētīga disciplīna un svētīga mūsu svētās mātes Baznīcas vienība!