Nepacietīgas un nesakārtotas rūpes par to, kā ātrāk kāpt pa karjeras kāpnēm, var slēpt patmīlību aiz „kalpošanas dvēselēm“ aizsega. Mēs esam liekuļi – es tiešām saku: liekuļi –, kad attaisnojam sevi, sakot, ka nedrīkst palaist garām zināmas izdevības, zināmus labvēlīgus apstākļus… Pievērs savas acis Jēzum: Viņš ir „Ceļš“. Arī Viņam apslēpto gadu laikā bija izdevības un ļoti „labvēlīgi apstākļi“, lai ātrāk uzsāktu savu publisko dzīvi. Piemēram, divpadsmit gadu vecumā, kad Rakstu zinātāji brīnījās par Viņa jautājumiem un atbildēm… Taču Jēzus Kristus pilda sava Tēva gribu un nogaida: Viņš paklausa!

– Nezaudējot savas svētās alkas vest visu pasauli pie Dieva, tad, kad sevi liek manīt šāda veida personiskās iniciatīvas (un – kas zina? – tā var būt arī vēlēšanās visam atmest ar roku), atceries, ka arī tev ir pienākums paklausīt un veltīt sevi šim tumšajam uzdevumam, kuram trūkst spozmes, kamēr vien Kungs tev nelūgs veikt ko citu. Viņam ir savs laiks un savi ceļi.