Vai tu domā, ka citi nekad nav bijuši divdesmit gadus veci? Vai tu domā, ka ģimene pret viņiem nekad nav izturējusies tā, it kā viņi būtu nepilngadīgi? Vai tu domā, ka viņi ir tikuši sveikā cauri, nepiedzīvojot sīkas un ne tik sīkas nebūšanas, ar kurām jāsaskaras tev? … Nē. Viņi ir šķērsojuši tos pašus apstākļus, ko tu piedzīvo tagad, un ar žēlastības palīdzību ir nobrieduši, ar dāsnu neatlaidību minot kājām savu „es“, piekāpjoties, kur bija iespējams piekāpties, un paliekot uzticīgi, taču bez uzpūtības un neievainojot, ar rāmu pazemību, kad tas nebija iespējams.