Non habemus hic manentem civitatem – še mums nav paliekamas mājvietas. – Un, lai mēs to neaizmirstu, reizēm šī patiesība parādās visā savā skarbumā nāves stundā: nesaprašana, vajāšana, nicinājums… – Un vienmēr vientulība, jo, kaut arī mūs ieskauj mīlestība, katrs cilvēks nomirst viens pats.

– Atraisīsim reiz visus trošu galus! Nemitīgi gatavosimies šai pārejai, kas mūs aizvedīs Vissvētākās Trīsvienības mūžīgajā klātbūtnē.