Izturies tā, it kā no tevis un vienīgi no tevis būtu atkarīga gaisotne vidē, kurā tu strādā. Tai jābūt videi, kurā valda strādātgriba, prieks, Dieva klātbūtne un pārdabisks redzējums.

Es nesaprotu tavu gribas trūkumu. Ja sastopies ar grupu mazliet nepatīkamāku darbabiedru – kas varbūt ir tādi kļuvuši, jo esi viņus pametis novārtā, – tu neliecies par viņiem ne zinis, atstum un izvairies no viņiem, un domā, ka viņi ir tikai traucēklis, balasts, kas stājas ceļā taviem apustuliskajiem sapņiem, un ka viņi tevi nesapratīs…

Kā gan lai viņi tevi dzird, ja tu ne tikai viņus nemīli un viņiem nekalpo ar savu lūgšanu un mērdēšanos, bet arī ar viņiem nerunā?

Cik daudz pārsteigumu tevi sagaida dienā, kad izlemsi sazināties ar vienu no viņiem, tad ar vēl vienu un vēl vienu…! Turklāt, ja tu nemainīsies, viņi pamatoti varēs sacīt, norādot uz tevi ar pirkstu: „Hominem non habeo!“ Man nav neviena, kas palīdzētu!