Miers

Izkop savā dvēselē un sirdī, prātā un gribā uzticēšanās un paļāvības garu mīlestības pilnajai Debesu Tēva gribai… – Tas ir priekšnoteikums, lai dzimtu iekšējais miers, pēc kā tu tik ļoti tiecies.

Kā gan lai tevī būtu miers, ja, pretojoties žēlastības „uzrāvieniem“, tu ļaujies, ka tevi sev līdzi rauj tavas kaislības, kuras tu pat necenties savaldīt? Debesis velk augšup, bet tu (vienīgi tu pats, nemeklē attaisnojumus!) – lejup… – Un tādā veidā tu sevi plēs pušu.

Kā miers, tā karš ir mūsos pašos. Nav iespējams nonākt līdz triumfam, līdz mieram, ja pietrūkst lojalitātes un apņēmības uzvarēt cīņā.

Lūk, līdzeklis pret tavām raizēm: būt pacietīgam, ar godīgiem nolūkiem un uzlūkot lietas no pārdabiskās perspektīvas.

Dievs ir ar tevi! Tātad nekavējoties dzen prom bailes un gara satraukumu… Izvairies no šīm reakcijām, tiklīdz tās parādās, jo tās der tikai tam, lai pavairotu kārdinājumus un palielinātu briesmas.

Pat ja viss jūk un brūk, pat ja notikumi risinās pretēji tam, kā bija paredzēts, ar neaprakstāmām likstām, – ko gan tas līdzēs, ja ļausies uztraukumam? Turklāt atceries paļāvības pilno pravieša lūgšanu: „Kungs ir mūsu tiesnesis, Kungs ir mūsu likumdevējs, Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš ir tas, kas mūs izglābs.“

– Ar dedzību lūdzies to ik dienas, lai pielāgotu savu rīcību providences iecerēm, jo Dieva apredzība valda pār mums mūsu labumam.

Ja, neatraujot skatienu no Dieva, tu pratīsi saglabāt mieru dažādās raizēs, ja pratīsi aizmirst par sīkumiem, kurnēšanu un skaudību, tu sev aiztaupīsi tik daudz tā spēka izšķiešanas, kas tev būs vajadzīgs, lai efektīvi strādātu, kalpojot cilvēkiem.

Kāds draugs mums vaļsirdīgi atklāja, ka viņš nekad negarlaikojas, jo nekad nav viens – nekad nav bez mūsu Drauga.

– Iestājās vakars, valdīja blīvs klusums… Tu ievēroji, cik ļoti dzīva ir Dieva klātbūtne… Un kādu mieru var iemantot, pieņemot šo patiesību!

Skanīgs kāda brāļa sveiciens ceļotāju vidē tev atgādināja, ka pasaules godīgie ceļi ir atvērti Kristum. Lūk, vienīgais, kā trūkst: ka mēs steigtos šajos ceļos, apņēmības pilni gūt uzvaru. Jā, Dievs radīja pasauli saviem bērniem, lai viņi to apdzīvotu un svētdarītu. Ko tad tu gaidi?

Tu esi neaprakstāmi laimīgs. Reizēm, redzēdams kādu Dieva bērnu, kas atstāj savu Tēvu, sava miera un prieka dziļumos tu izjūti mīlestības sāpes un smeldzi, tomēr bez sarūgtinājuma, bez uztraukuma.

– Lai nu tā būtu, bet… Liksim lietā visus cilvēciskos un pārdabiskos līdzekļus, lai šis cilvēks attopas…, un pilnīgi paļausimies uz Jēzu Kristu! Tādā veidā ūdeņi vienmēr atriežas savā gultnē.

Kad tu patiešām paļausies uz Kungu, tu iemācīsies būt apmierināts ar jebko, kas notiek, un nezaudēt mieru, ja darbi neizdodas tā, kā tu biji iecerējis, kaut arī tu pieliki visus spēkus un izmantoji piemērotus līdzekļus… Jo viss būs „izdevies“ tā, kā Dievam tas bija vajadzīgs.

Tev joprojām gadās ko sajaukt un pieļaut kļūdas. Un tev sāp! Tajā pašā laikā tu dzīvo ar tādu prieku, kas, šķiet, tevi varētu uzspridzināt. Tieši tāpēc, ka tev sāp – ka ir mīlestības sāpes –, tavas neveiksmes vairs nelaupa tev mieru.

Kad dvēsele ir tumsā, akla un nemierīga, mums kā Bartimejam jādodas pie gaismas. Atkārto, sauc, uzstāj ar lielāku spēku: „Domine, ut videam!

– Kungs, kaut es redzētu!“ … Un tavām acīm atausīs diena, un tu varēsi priecāties par gaismas avotu, ko Viņš tev piešķirs.

Cīnies pret sava rakstura negludumiem, pret savu egoismu, pret savu ērtību, pret savu nepatiku… Neskaitot to, ka mums ir jābūt līdzpestītājiem, balva, ko saņemsi – apdomā labi! –, būs tieši saistīta ar to, ko būsi sējis.

Kristieša uzdevums ir panākt, lai ļaunums noslīkst labā pārpilnībā. Te nav runa ne par negatīvām kampaņām, ne par to, ka vajadzētu rīkoties pret kaut ko. Gluži otrādi, ir jādzīvo apliecinoši, optimisma pilniem, ar jaunības garu, prieku un mieru. Visi jāuzlūko ar sapratni. Gan tie, kas Kristum seko, gan tie, kas no Viņa aiziet vai Viņu nepazīst.

– Taču sapratne nenozīmē nedz atturēšanos, nedz vienaldzību, bet gan aktivitāti.

Gan ar kristīgu mīlestību, gan ar cilvēcisku eleganci tev ir jāpūlas, lai tu neradītu aizu starp tevi un kādu citu… Vienmēr ir jāatstāj tuvākajam kādas izejas durvis, lai viņš vēl vairāk neattālinātos no Patiesības.

Varmācība nav laba pārliecināšanas sistēma… Un vēl jo mazāk apustulātā.

Varmāka vienmēr zaudē, pat ja uzvarētu pirmajā cīņā… Jo beigās viņu ieskauj vientulība un neizpratne.

Tirāna taktika ir panākt, lai savā starpā kožas tie, kas apvienojušies varētu viņu gāzt. – Tas ir vecs triks, ko izmanto ienaidnieks – velns un viņa pakalpiņi –, lai izjauktu daudzus apustuliskos plānus.

Tie, kas redz konkurentus tur, kur ir tikai brāļi, ar saviem darbiem noliedz kristīgo ticību, ko apliecinājuši.

Retu reizi kādu jautājumu var atrisināt ar agresīvu polemiku, kas pazemo. Un pilnīgi noteikti nevar nonākt pie skaidrības, ja starp tiem, kas strīdas, ir kāds fanātiķis.

Es nesaprotu ne tavas dusmas, ne vilšanos. Tev atmaksāja dots pret dotu – izbaudot apvainojumus gan vārdos, gan darbos. Izmanto šo mācību un turpmāk atceries, ka tiem, kas ar tevi dzīvo, arī ir sirds.

Lai tu nezaudētu mieru, tajā ļoti smagās un netaisnīgās pretestības laikā es tev atgādināju: „Ja arī mums pāršķels galvu, nepievērsīsim tam uzmanību: acīmredzot dzīvot ar pāršķeltu galvu mums ir labāk.“

Paradokss: kopš es izlēmu sekot psalma padomam: „Met savas raizes uz Kungu, un Viņš gādās,“ – ar katru dienu manu raižu top mazāk… Un tajā pašā laikā, ja pienācīgi strādā, viss atrisinās, turklāt ar lielāku skaidrību!

Svētā Marija ir Miera Karaliene, tā Baznīca viņu uzrunā. Tāpēc, kad tavā dvēselē, tavā ģimenes vai profesionālajā vidē, sadzīvē ar līdzcilvēkiem vai starp tautām valda satraukums, nepārstāj viņu sveikt ar šo uzrunu: „Regina pacis, ora pro nobis! – Miera Karaliene, lūdz par mums!“ Vai tu esi to mēģinājis vismaz tad, kad zaudē mieru? …

– Tu būsi pārsteigts par šīs lūgšanas ātro iedarbību.