I Pirmā stacija Kristum piespriež nāvi

Ir jau pāri desmitiem no rīta. Process drīz beigsies, taču vainas pierādījumu joprojām nav. Tiesnesis zina, ka ienaidnieki Jēzu nodevuši viņam aiz greizsirdības. Viņš piedāvā viņiem nejēdzīgu variantu — izvēlēties starp Barabu — noziedznieku, kas apsūdzēts laupīšanā un slepkavībā, un Jēzu, kurš sauc sevi par Kristu. Tauta izvēlas Barabu. Pilāts iesaucas:

- Ko tad man darīt ar Jēzu, kas saucas Kristus? (Mt 27,22)

Visi atbild: Sist Viņu krustā!

Tiesnesis atkal jautā: Ko tad viņš ļaunu darījis?

Bet viņi vēl skaļāk kliedz: Sist Viņu krustā! Sist Viņu krustā!

Troksnis aizvien vairāk pieņemas spēkā. Pilātu sāk mākt bailes. Viņš liek atnest ūdeni un mazgā rokas tautas priekšā, sacīdams:

- Es esmu nevainīgs pie šī Taisnīgā asinīm. Skatieties paši! (Mt 27,24)

Viņš nodod Jēzu sišanai krustā, bet pirms tam liek Viņu šaustīt. Dusmu pilnās, satracinātās rīkles noklust. Iestājas tāds klusums, it kā tie Dievu jau būtu nogāzuši.

Jēzus ir viens. Pagātnē palikušas dienas, kad Dieva-Cilvēka Vārds pildīja ļaužu sirdis ar gaismu un cerību, pagātnē tie lielie ļaužu pūļi, kurus Viņš tika dziedinājis, pagātnē Jeruzalemes gaviles, kad Kungs ar triumfu iejāja pilsētā, sēdēdams miermīlīga ēzelīša mugurā. Ja ļaudis būtu vēlējušies jau tad atsaukties Dieva mīlestībai! Ja mēs, tu un es, jau tad būtu apzinājušies Kunga dienu!

Apcerei

1. Jēzus dārzā lūdz Dievu: Pater mi (Mt 26, 39), Abba, Pater! (Mk 14, 36) Dievs ir mans Tēvs, pat tad, kad Viņš man sūta ciešanas. Viņš mani maigi mīl, arī tad, kad ievaino mani. Jēzus cieš, lai izpildītu Tēva gribu… Un man, kas arī vēlos pildīt Dieva Vissvēto Gribu, sekojot Mācītāja pēdās, vai man būtu jāsūdzas, ja ceļā mani pavada ciešanas?

Tās būs droša zīme tam, ka esmu Dieva bērns, jo Tēvs ar mani apietas tāpat kā ar savu Dievišķo Dēlu. Un tad es, tāpat kā Viņš, varēšu vaimanāt un raudāt vienatnē savā Ģetzemanē. Bet, zemē ceļos nometies, es atzīšu savu niecību un no manas dvēseles dziļumiem saukšu uz Kungu: Pater mi, Abba, Pater,… fiat!

2. Jēzus tiek apcietināts: … venit hora: ecce Filius hominis tradetur in manus peccatorum (Mk 14, 41)… Tātad arī grēciniekiem ir sava stunda? Jā, un Dievam Sava mūžība!…

Jēzus važās! Važās, kuras Viņš labprātīgi ir ļāvis sev uzlikt; sasieniet arī mani, lieciet man tā ciest līdz ar manu Kungu, lai šis ķermenis pazemotos līdz nāvei… Jo vidusceļa nav - vai nu es to pakļauju, vai arī tas degradēs mani. Labāk man būt par mana Dieva kalpu nekā par savas miesas vergu.

3. Parodiskā tiesas procesa laikā Kungs klusē. Iesus autem tacebat (Mt 26, 63). Pēc tam Viņš atbild uz Kaifasa un Pilāta jautājumiem… Bet ar Hērodu, untumaino izvirtuli, Viņš nerunā vispār. (sal. Lk 23, 9) Netiklības grēks cilvēku tik ļoti samaitā, ka Pestītāja balsi viņam nedzirdēt.

Ja tik daudzi pasaulē pretojas patiesībai, tad klusē un lūdzies, esi pašaizliedzīgs, pārvari sevi… un gaidi. Jo arī šķietami pavisam pazudušās dvēselēs līdz pēdējam brīdim saglabājas spēja no jauna iemīlēt Dievu.

4. Drīz tiks pasludināts tiesas spriedums. Pilāts zobojas: ecce rex vester! (Jņ 19, 14) Augstie priesteri pārskaitušies atbild: Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars! (Jņ 19, 15)

Kungs! Kur ir Tavi draugi? Kur Tavi pavalstnieki? Tu esi atstāts viens. Tā ir bēgšana, laišanās lapās, kas ilgst divdesmit gadsimtus… Mēs visi bēgam no Krusta, no Tava Svētā Krusta.

Asinis, skumjas, vientulība un neremdējamas alkas pēc dvēselēm… tā ir visa Tava karaliskā svīta.

5. Ecce homo! (Jņ 19, 5) Sirds saraujas ieraugot, ka Kunga Dievišķā Cilvēcība ir viena liela brūce.

Un, ja viņam tad jautās: kas tās tev par rētām uz tavām krūtīm? - tad viņš atbildēs: tā mani sasita manu draugu namā. (Zah 13, 6)

Skaties uz Jēzu. Katra brūce ir pārmetums; katrs pletnes cirtiens izraisa sāpes tavu un manu apvainojumu dēļ.