X Desmitā stacija Kungam Jēzum atņem drēbes

Kungs ir sasniedzis Golgātu. Tie viņam dod dzert mazliet vīna, kas sajaukts ar žulti; tam vajadzētu Viņu mazliet apreibināt un mazināt krustā sišanas mokas. Bet Jēzus to bauda pavisam nedaudz un pateicas tādējādi par šo nelielo laipnību, taču dzert nevēlas. (sal. Mt 27, 34) Nāvē Viņš vēlas doties pilnīgā Mīlestības brīvībā.

Pēc tam kareivji norauj Viņa drēbes.

No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti. (Is 1, 6)

Bendes paņem Viņa drēbes un dala savā starpā četrās daļās. Tā kā Viņa svārki bija austi vienā gabalā bez vīlēm, tie saka: Nedalīsim tos, bet metīsim kauliņus, kam tie būs. (Jņ 19, 24)

Un atkal piepildās vārdi no Svētajiem Rakstiem: Viņi dala manas drēbes savā starpā un par manu apģērbu viņi met kauliņus. (Ps 22, 19)

Tagad Kungs ir pilnīgi kails, viņam ir atņemts viss, tā ir vispilnīgākā nabadzība. Viņi Kungam nav atstājuši itin neko, izņemot koka baļķi.

Kristus ir Ceļš, lai nokļūtu pie Dieva, taču Kristus pie Krusta. Un lai paceltos pie Krusta, sirdij ir jābūt brīvai, atraisītai no zemes lietām.

Apcerei

1. Ceļā no pretorija līdz Golgātai pār Jēzu ir gāzušies satracinātā pūļa apvainojumi, kareivju rupjības, tautas vecāko zobgalības… Izsmiekls un zaimi… Viņš nesūdzas, nebilst neviena protesta vārda. Arī tad ne, kad bez žēlastības no Viņa miesas tiek norautas drēbes.

Tagad es redzu savu nesaprātīgumu, meklējot sev attaisnojumu un izrunājot tik daudz lieku vārdu. Cieša apņemšanās: strādāt un ciest mana Kunga dēļ, bet klusējot.

2. Brūcēm klātais Jēzus ķermenis patiesi ir visu sāpju altāra glezna…

Pretstatā tam man nāk atmiņā tik daudz ērtību un iegribu, tik daudz nolaidības, tik daudz skopulības… Un šī aplamā saudzība, ar kādu es izturos pret savu miesu.

Kungs! Caur Tavām Ciešanām un Tavu Krustu dāvā man spēku savaldīt miesas iegribas un izraut no sevis visu, kas mani no Tevis šķir.

3. Tev, kas kļūsti mazdūšīgs, tev es atkārtošu kaut ko ļoti nomierinošu: tam, kurš dara visu, kas ir viņa spēkos, Dievs neliedz savu žēlastību. Mūsu Kungs ir Tēvs, un, ja kāds no Viņa bērniem sirds klusumā Viņam saka: Mans Debesu Tēvs, te es esmu, palīdzi man… Ja viņš steigsies pēc palīdzības pie Dievmātes, kas ir mūsu Māte, viņam izdosies.

Taču Dievs ir prasīgs. Viņš lūdz patiesu mīlestību; Viņš nevēlas nodevējus. Ir jābūt uzticīgiem pārdabiskajā cīņā, kas caur uzupurēšanos dara mūs laimīgus uz zemes.

4. Patiesos šķēršļus, kas šķir tevi no Kristus - augstprātību, juteklību… -, iespējams pārvarēt ar lūgšanu un gandarīšanu par grēkiem. Lūgties un sevi aizliegt tas nozīmē arī rūpēties par citiem un aizmirst par sevi. Ja tu dzīvo šādi, tad redzēsi, kā lielākā daļa tavu neveiksmju izzūd.

5. Ja mēs cīnāmies, lai patiesi būtu ipse Christus, pats Kristus, tad mūsu dzīvē savijas cilvēciskais ar dievišķo. Visi mūsu centieni, pat visnenozīmīgākie, iemanto mūžības dimensiju, jo tie savienojas ar Jēzus upuri pie Krusta.