XI Vienpadsmitā stacija Kungu Jēzu piesit krustā

Tagad viņi Kungu Jēzu sit krustā un kopā ar viņu divus laupītājus, vienu pa labi, otru — pa kreisi no Viņa. Bet Jēzus saka:

Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. (Lk 23, 34)

Mīlestība ir tā, kas Kungu Jēzu aizveda uz Kalvāriju. Un arī tagad, kad Viņš jau ir pie Krusta, visi Viņa žesti, visi Viņa vārdi ir mīlestības izpausme, spēcīgas un miera pilnas mīlestības.

Kā mūžīgais Augstais Priesteris, bez tēva, bez mātes, bez ciltskoka (sal. Ebr 7, 3), izpleš Viņš Savas rokas, lai apskautu visu cilvēci.

Āmura sitieni, kas Viņu pienaglo pie Krusta, atskan kā Svēto Rakstu pravietojuma atbalss: manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. (Ps 21, 17-18)

Ko Es esmu tev nodarījis, mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel man to! (Mih 6, 3)

Bet katrs no mums, aiz sāpēm iekšēji salauzts, dziļā vaļsirdībā Jēzum sakām: es esmu Tavs, es atdodu sevi Tev un labprātīgi situ sevi Krustā, būdams šai pasaulē dvēsele, kas veltīta Tev: Tavam Godam, Tavam Atpestīšanas darbam un visas cilvēces līdzatpestīšanai.

Apcerei

1. Jēzus jau ir pienaglots pie Krusta koka. Bendes piespriesto nāves sodu ir izpildījuši bez žēlastības. Kungs to viņiem ir ļāvis darīt ar neizmērojamu lēnprātību.

Nebija vajadzīgas tādas mokas. Viņš būtu varējis izvairīties no tā rūgtuma, tiem pazemojumiem, sitieniem, no netaisnās tiesas, un no nāvessoda negoda, un no naglām, un no šķēpa dūriena… Taču Viņš gribēja izciest to visu tevis un manis dēļ. Un mēs, vai mēs nepratīsim uz to atbildēt?

Ļoti var būt, ka kādreiz, esot vienatnē krucifiksa priekšā, tev acīs saskrien asaras. Neslāpē tās… Bet pacenties, lai šīs raudas beigtos ar kādu apņemšanos.

2. Es tik ļoti mīlu Kristu pie Krusta, ka katrs krucifikss ir kā mīlestības pilns mana Dieva pārmetums: … Es ciešu, bet tu… gļēvulis. Es tevi mīlu, bet tu Mani aizmirsti. Es tev lūdzu, bet tu… Man atsaki. Es šeit, ar mūžīgā Augstā Priestera žestā izplestām rokām paciešu visu aiz mīlestības pret tevi…, bet tu sūdzies par vismazāko nesapratni, par visniecīgāko pazemojumu…

3. Cik skaisti ir šie krusti kalnu virsotnēs, lielu monumentu galvgaļos, katedrāļu torņu smailēs!… Taču Krustu vajag uzstādīt arī pasaulē iekšā.

Jēzus vēlas tikt augstu pacelts tur: rūpnīcu un darbnīcu troksnī, bibliotēku klusumā, ielu kņadā, lauku rāmumā, ģimenes mājīgumā, sapulcēs, stadionos… Tur, kur kristietis godīgi dzīvo savu dzīvi, tur mīlestībā viņam ir jāuzstāda Kristus Krusts; un Kristus visu pievilks pie Sevis.

4. Pēc tik daudz gadiem kāds priesteris izdarīja brīnišķīgu atklājumu: viņš saprata, ka Svētā Mise patiesi ir darbs: operatio Dei, Dieva darbs. Un tajā dienā, celebrējot to, viņš izjuta sāpes, prieku un nogurumu. Savā ķermenī viņš juta dievišķā darba izraisītu spēku izsīkumu.

Arī Kristum Viņa pirmā Mise - Krusts prasīja milzīgi daudz spēka.

5. Pirms darba uzsākšanas noliec uz sava galda vai blakus saviem darbarīkiem krucifiksu. Laiku pa laikam uzmet tam skatienu… Kad uznāks nogurums, acis vērsīsies uz Jēzu, un tu radīsi jaunus spēkus, lai darbu turpinātu.

Jo šis krucifikss ir kas vairāk nekā kāda mīļota cilvēka - vecāku, bērnu, sievas, līgavas… - portrets. Viņš ir viss: tavs Tēvs, tavs Brālis, tavs Draugs, tavs Dievs un tavu mīļoto Mīlestība.