Josemaría Escrivá Obras
14

Kādā dārzā netālu no Kalvārijas kalna Jāzeps no Arimatejas bija licis sev klintīs izcirst jaunu kapu. Un tā kā ir jau jūdu Pashas svētku priekšvakars, tur tiek guldīts Jēzus. Jāzeps, pievēlis kapa durvīm lielu akmeni, aizgāja. (Mt 27, 60)

Kungam nepiederēja nekas, kad Viņš atnāca šajā pasaulē. Un Viņam nekas nepieder arī tagad, kad Viņš no mums aiziet, pat kaps nav Viņa paša.

Kunga Māte - mana Māte - un sievietes, kas sekoja Mācītājam no Galilejas, uzmanīgi vēroja apbedīšanu, pēc tam arī viņas atstāja šo vietu. Iestājās nakts.

Ir izciests viss. Mūsu pestīšanas darbs ir izpildīts. Tagad mēs esam Dieva bērni, jo Jēzus ir miris mūsu dēļ, un Viņa nāve ir izpirkuma maksa par mums.

Empti enim estis pretio magno! (1Kor 6, 20) — tu un es esam atpirkti par dārgu maksu.

Mums sava dzīve jāveido pēc Kristus dzīves un nāves parauga. Nomirt caur sevis aizliegšanu un gandarīšanu, lai Kristus mūsos dzīvotu caur Mīlestību. Un sekot Viņa pēdās ar dedzīgu vēlēšanos kļūt par līdzatpestītājiem visu cilvēku dvēselēm.

Ziedot savu dzīvi citiem. Tikai tā mēs dzīvojam Kristus dzīvi un esam ar Viņu kā viens.



Apcerei



1. Nikodēms un Jāzeps no Arimatejas - Kristus slepenie mācekļi, kas ir augstos amatos, aizbilst par Viņu. Vientulības, pilnīgas pamestības un nicinājuma stundā..., tad viņi ir bezbailīgi audacter (Mk 15, 43)... - varonīga drosme!

Es uzkāpšu kopā ar viņiem līdz Krusta pakājei, ar savas mīlestības uguni piekļaušos aukstajam Ķermenim, Kristus līķim..., ar gandarīšanu un sevis aizliegšanu es atbrīvošu Viņu no naglām..., es ietīšu Viņu savas tīrās dzīves jaunajā audeklā, un es paglabāšu Viņu savās krūtīs kā dzīvā klintī, no kurienes neviens man Viņu nespēs izraut, un tur, Kungs, atpūties!

Ja visa pasaule Tevi pametīs un nicinās... serviam!, es kalpošu Tev, Kungs!

2. Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgu zeltu un sudrabu no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota, bet ar Kristus, neaptraipītā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm. (1 Pēt 1, 18-19)

Mēs nepiederam sev pašiem. Jēzus Kristus mūs ir atpircis ar Savām Ciešanām un Savu Nāvi. Mēs esam Viņa dzīve. Tagad ir tikai viens vienīgs veids, kā dzīvot uz zemes: mirt ar Kristu, lai kopā ar Viņu augšāmceltos, līdz varēsim sacīt līdz ar Apustuli: es dzīvoju, bet ne jau es, bet manī dzīvo Kristus. (Gal 2, 20)

3. Jēzus Ciešanas ir neizsīkstošs dzīvības avots.

Dažreiz mūsos atdzīvojas priecīgais impulss, kas Kungu aizveda uz Jeruzalemi. Citreiz — agonijas sāpes, kas noslēdzās Golgātā... Vai arī Viņa godība, triumfējot pār nāvi un grēku. Bet vienmēr (!) Jēzus Kristus Sirds mīlestība - priecīgā, sāpīgā, godpilnā.

4. Vispirms domā par citiem. Tā tavs zemes gājums, kaut gan ar kļūdām, kas, protams, ir neizbēgami, tomēr atstās labā pēdas.

Un, kad būs klāt nāves stunda, kas pienāks nepielūdzami, tu to pieņemsi ar prieku, kā Kristus, jo tāpat kā Viņš arī mēs augšāmcelsimies, lai kā balvu saņemtu Viņa Mīlestību.

5. Kad es jūtos spējīgs izdarīt visas tās nekrietnības un visus tos pārkāpumus, ko ir pastrādājuši visļaunākie cilvēki, es labi saprotu, ka varētu arī būt neuzticīgs... Taču šīs šaubas ir viena no Dieva Mīlestības labsirdības izpausmēm, kas liek man kā bērnam pieķerties Tēva rokai, nedaudz pacīnoties ik dienu, lai neattālinātos no Viņa.

Tad es esmu drošs, ka Dievs mani neatlaidīs no Savas rokas. Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. (Is 49, 15)

Iepriekšējais