IV Ceturtā stacija Jēzus satiek Savu Svēto Māti

Tikko piecēlies pēc sava pirmā kritiena Kungs satiek Savu Svēto Māti, kura stāv Viņa ceļa malā.

Ar neizmērojamu mīlestību Marija raugās uz Jēzu, un Jēzus uz Savu Māti. Viņu skatieni satiekas un viņu sirdis viena otrā ielej visas savas sāpes. Marijas dvēseli piepilda Kristus rūgtās ciešanas.

Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes! (Rdz 1,12)

Taču neviens nepamanīja, neviens neuzlūkoja, tikai Jēzus viens pats.

Un tagad piepildās Simeona pravietojums: Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens… (Lk 2,35)

Rūgtajā Kunga Ciešanu atstātībā mūsu mīļā Dievmāte sniedz savam Dēlam dziedinošu maiguma, vienotības, uzticības balzāmu — pilnīgu “jā“ Dieva gribai.

Marijai pie rokas arī mēs — tu un es - gribam iepriecināt Jēzu, pieņemot vienmēr un itin visā Viņa Tēva, kurš ir arī mūsu Tēvs, gribu.

Tikai tā mēs varēsim izjust to laimi, ko sniedz Kristus Krusts. Tikai tā mēs apskausim Krustu visā mīlestības spēkā un nesīsim to pa visiem Zemes ceļiem kā uzvaras zīmi.

Apcerei

1. Kurš gan neraudātu, redzot Kristus Māti tik ārkārtīgās ciešanās?

Viņas Dēls tik ievainots… Un mēs gļēvulīgi turamies pa gabalu, pretojamies Dieva gribai.

Mana Māte, mana Kundze, māci man sacīt tādu jā, kādu sacīji tu, lai tas pilnībā saplūstu ar Jēzus saucienu uz Savu Tēvu: non mea voluntas… (Lk 22, 42): …ne mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek.

2. Kāds posts! Cik daudz apvainojumu! No manis, no tevis, no visa cilvēku dzimuma…

Et in peccatis concepit me mater mea! (Ps 51, 7) Es nācu pasaulē tāpat kā visi cilvēki, aptraipīts ar mūsu pirmvecāku grēku. Pēc tam… ar sevis paša grēkiem: ar dumpošanos domās, vēlmēs, darbos…

Lai attīrītu mūs no šiem puvekļiem, Jēzus pazemojās un pieņēma kalpa veidu (sal. Fil 2, 7), iemiesojās no Dievmātes, Viņa Mātes, tavas un manas Mātes bezvainīgā klēpja. Trīsdesmit gadus Viņš pavadīja neuzkrītoši, strādādams kā viens no daudziem - līdzās Jāzepam. Sludināja. Darīja brīnumus… Un mēs Viņam atmaksājām ar Krustu.

Vai vajadzīgi vēl kādi motīvi nožēlai?

3. Jēzus ir gaidījis šo tikšanos ar Savu Māti. Cik daudz bērnības atmiņu! Betlēme, tālā Ēģipte, Nācaretes ciems. Arī tagad, Kalvārijā, Viņš vēlas, lai viņa būtu līdzās.

Mums viņa ir vajadzīga!… Kad mazam bērnam nakts tumsā uznāk bailes, viņš sauc: mamma!

Tā arī man no visas sirds atkal un atkal jāsauc: Māt! Māmiņ, neatstāj mani!

4. Lai sasniegtu pilnīgu paļāvību, vēl atlicis neliels ceļa gabals, kas jānoiet. Ja tu to vēl neesi pieveicis, neraizējies: turpini pūlēties. Pienāks diena, kad tu neredzēsi cita ceļa kā vien Viņu - Jēzu -, Viņa Svēto Māti un pārdabiskos līdzekļus, kurus mums ir atstājis Mācītājs.

5. Ja mūsu dvēselēs mīt ticība, tad šīs zemes panākumiem mēs piešķirsim visai relatīvu nozīmi, kā to darīja svētie… Kungs un Viņa Māte mūs neatstāj un vienmēr, kad tas būs vajadzīgs, viņi būs mums līdzās, lai savējo sirdis piepildītu ar mieru un drošību.