XII Divpadsmitā stacija Jēzus mirst pie Krusta

Uzraksts augšā uz Krusta norāda “vainu“, par ko Kungs ir notiesāts: Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš. (Jņ 19, 19) Un visi, kas iet garām, apsmej un nozākā Viņu.

Ja Viņš ir Izraēļa Ķēniņš, lai nokāpj tagad no Krusta. (Mt 27, 42)

Viens no abiem laupītājiem aizstāv Viņu: …bet Viņš nekā ļauna nav darījis. (Lk 23, 41) Un tad seko viņa pazemīgais, ticības pilnais lūgums Jēzum: Kungs piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā. (Lk 23, 42)

Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē. (Lk 23, 43)

Līdzās Jēzus Krustam stāv Marija, Viņa Māte un līdz ar viņu citas dievbijīgas sievietes. Jēzus uzlūko Savu Māti, pēc tam viņa skatiens apstājas pie Viņa mācekļa, kuru Viņš mīlēja. Un Viņš saka Marijai: Sieviet, lūk, tavs dēls!

Un pēc tam māceklim: Lūk, tava māte! (Jņ 19, 26-27)

Apdziest debesu gaisma un zeme iegrimst tumsā. Ir gandrīz trīs pēcpusdienā, kad Jēzus sauc: Eli, Eli, lema sabahtani? Tas ir: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji? (Mt 27, 46)

Un tad, zinādams, ka tūlīt viss būs izpildīts, un lai piepildītos Raksti, Viņš saka: Man slāpst. (Jņ 19, 28)

Kareivji uzsprauž uz niedres etiķī samērcētu sūkli un paceļ to Jēzum pie lūpām. Viņš bauda etiķi un tad iesaucas: Ir izpildīts! (Jņ 19, 30) Priekškars svētnīcā pārplīst vidū uz pusēm un zeme dreb, bet Jēzus skaļā balsī sauc: Tēvs, Tavās rokās es nododu Savu garu. (Lk 23, 46)

Un Jēzus mirst.

Mīli upuri, jo tas ir iekšējās dzīves avots. Mīli Krustu, jo tas ir upura altāris, mīli sāpes, tukšo kausu līdz mielēm, līdz pēdējam malkam — kā Kristus.

Apcerei

1. Et inclinato capite, tradidit spiritum. (Jņ 19, 30)

Kungs ir atdevis garu. Mācekļi daudz reižu bija dzirdējuši Viņu sakām: meus cibus est… Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu. (Jņ 4, 34) Ir izpildīts līdz galam - pacietīgi, pazemīgi, neatstājot sev neko… Oboediens usque ad mortem (Flp 2, 8): Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.

2. Krusts. Ar naglām pie baļķa pienaglots ķermenis. Ar šķēpu atvērts sāns… Pie Jēzus ir palikusi tikai Viņa Māte, dažas sievietes un kāds pusaudzis. Apustuļi? Kur viņi ir? Kur tie, kas tapa dziedināti no viņu slimībām: kur klibie, aklie, ar lepru sirgstošie?… Un kur tie, kas Viņu uzņēma ar gavilēm?… Neviens neatsaucas! Kristu ir ieskāvusi klusēšana.

Arī tu kādu dienu vari sajust vientulību, kāda bija Kungam pie Krusta. Tad meklē atbalstu pie Viņa, kurš ir miris un augšāmcēlies. Rodi patvērumu brūcēs, kas ir Viņa rokās, Viņa kājās, Viņa sānā. Un atjaunosies tava griba sākt no gala, un tu atkal uzsāksi ceļu - ar lielāku izlēmību un enerģiju.

3. Dažkārt ir sastopams aplams askētisms, kas Kungu pie Krusta attēlo saniknotu, dumpīgu. Ķermenis attēlots tā sagriezies, ka šķiet draudam cilvēkiem: jūs mani esat salauzuši, taču es triekšu pret jums manas naglas, manu krustu un manus ērkšķus.

Tie nepazīst Kristus garu. Viņš izcieta visu, ko varēja - un esot Dievs, Viņš varēja tik daudz! -, taču Viņa mīlestība pārspēja Viņa ciešanas… Un pat pēc nāves Viņš pieļāva, ka šķēps izplēš vēl vienu brūci, lai tu un es rastu patvērumu Viņa visumīlošās Sirds tuvumā.

4. Daudz reižu esmu atkārtojis šo Euharistiskās himnas rindiņu: peto quod petivit latro poenitens, un vienmēr esmu aizkustināts: lūgt tā, kā nožēlodams lūdza laupītājs!

Slepkava atzina, ka viņš ir pelnījis šo briesmīgo sodu… Un ar vienu vārdu viņš nozog Kristus sirdi un atver sev Debesu vārtus.

5. Pie Krusta karājas nu jau nedzīvais mūsu Kunga ķermenis. Un viss ļaužu pulks, kas bija klāt pie šī šausmu skata, redzot notikušo, sita savās krūtīs un atgriezās atpakaļ. (Lk 23, 48)

Tagad, kad arī tu esi nožēlas pārņemts, apsoli Jēzum, ka - ar Viņa palīdzību - nekad vairs nesitīsi Viņu Krustā. Saki to ar ticību. Atkārto atkal un atkal: es Tevi mīlēšu, mans Dievs, jo, kopš dzimšanas, vēl bērns būdams, Tu Sevi esi licis manās rokās, neaizsargāts, paļaudamies uz manu uzticību.