II Otrā stacija Jēzus ņem uz pleciem savu Krustu

Uz ziemeļrietumiem no Jeruzalemes, netālu no pilsētas mūra, paceļas neliels pakalns, ko aramiešu valodā sauc par Golgātu, bet latīniski locus Calvariae — galvaskausa vieta.

Nepretodamies Jēzus atdod sevi sprieduma izpildei. Viņam nekas netiek aiztaupīts un viņa pleciem uzgulst apkaunojošā Krusta smagums. Taču caur Viņa mīlestības spēku šis Krusts kļūs par Viņa karaliskās godības troni.

Jeruzalemes iedzīvotāji un svešinieki, kas pilsētā ieradušies uz Pashas svētkiem, ziņkāres dzīti drūzmējas gar pilsētas ielām, pa kurām iet Jēzus no Nācaretes — jūdu Ķēniņš. Valda skaļš pūļa radīts troksnis, kas ik pa brīdim īsi pieklust tikai tad, kad Kungs Jēzus paceļ acis, un Viņa skatiens pakavējas pie kāda no viņiem:

- Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man! (Mt 16,24)

Ar kādu mīlestību Jēzus apskauj savu Krustu, pie kura viņš mirs!

Un patiesi, vai tad nav tā, ka tiklīdz tu pārstāj baidīties no krusta jeb no tā, ko cilvēki sauc par krustu, un savu gribu savieno ar Dieva gribu, tu jūties laimīgs un mierīgi pārvari visas grūtības, visas fiziskās vai garīgās ciešanas?

Patiesi Jēzus Krusts ir maigs un viegls. Tajā pazūd bēdas un raizes, un paliek tikai prieks, ko dod apziņa, ka arī mēs līdzās Kristum piedalāmies atpestīšanas darbā.

Apcerei

1. Gājiens gatavojas… Jēzus tiek izsmiets, viņš ir padarīts par apkārt stāvošo ļaužu zobgalību mērķi. Viņš! Jēzus, kas staigāja, labu darīdams un visus dziedinādams no viņu kaitēm. (sal. Apd 10, 38)

Tagad Viņu, labo Mācītāju, Jēzu, kas bija iznācis mums, kas bijām vēl tik tālu, pretī, vedīs uz nāvessoda vietu.

2. Gājiens ir sagatavots gluži kā kādos svētkos - gara procesija. Viņa tiesneši savu uzvaru grib izbaudīt ar ilgām un nežēlīgām mocībām.

Jēzus nāve neiestāsies vienā acumirklī… Tā būs ilga, lai tās laikā sāpes un mīlestība pilnībā savienotos ar Tēva vismīlošo Gribu. Ut facerem voluntatem tuam, Deus meus, volui, et legem tuam in medio cordis mei (Ps 39, 9): man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.

3. Jo vairāk tu piederi Kristum, jo lielāku saņemsi žēlastību savai darbībai uz Zemes un mūžīgai svētlaimei.

Taču tev ir jāizšķiras iet sevis ziedošanas ceļu - ar Krustu uz taviem pleciem, ar smaidu uz tavām lūpām, ar gaismu tavā dvēselē.

4. Iekšējā balss tev saka: “Cik smags ir šis jūgs, ko brīvprātīgi esi uzņēmies!“… Tā ir sātana balss; … tavas lepnības nasta.

Lūdz Kungam pazemību un arī tu sapratīsi Jēzus vārdus: iugum enim meum suave est, et onus meum leve (Mt 11, 30), kurus es labprāt tulkotu sekojoši: mans jūgs ir brīvība, mans jūgs ir mīlestība, mans jūgs ir vienotība, mans jūgs ir dzīvība, mans jūgs ir ražīgs darbs.

5. Visapkārt mums pasaulē valda tāds baiļu veids kā bailes no Krusta, no Kunga Krusta. Ir pasākts par “krustu“ saukt jebkuras nepatikšanas, ar ko dzīvē sastopamies. Cilvēki neprot panest tās tā, kā tas pienākas Dieva bērniem — ar pārdabisku skatījumu. Viņi pat sākuši novākt tos krustus, kurus ceļu malās novietojuši mūsu senči…!

Jēzus Ciešanas pārvērta Krustu no soda simbola par uzvaras zīmi. Krusts ir Pestītāja emblēma: in quo est salus, vita et resurrectio nostra: tajā ir mūsu pestīšana, mūsu dzīve un mūsu augšāmcelšanās.

Šī nodaļa citā valodā