VI Sestā stacija Līdzcietīga sieviete noslauka Jēzus seju ar sviedrautu

Viņam nebija nekāda izskata nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. (Is 53,2-3)

Un tas ir Dieva Dēls, kas tur iet garām, kļuvis neprātīgs… neprātīgs aiz mīlestības!

Sieviete vārdā Veronika, izspiedusies cauri ļaužu pūlim, nes salocītu baltu linu lakatu, ar kuru viņa godbijīgi noslauka Kristus seju. Uz trīskārtīgi salocītā lakata paliek Svētā Vaiga vaibstu nospiedums.

Mīļoto Jēzus seju, kas savulaik smaidīja bērniem un Tabora kalnā pārveidošanās laikā staroja spožumā, nu aizklāj sāpju plīvurs. Bet šīs sāpes ir mūsu šķīstīšana; šie sviedri un šīs asinis, kas dara neskaidrus un izķēmo Viņa Vaiga vaibstus, attīra mūs.

Kungs, dod, ka es izšķirtos par to, lai ar gandarīšanas palīdzību norautu to nožēlojamo masku, kuru pats sev esmu izveidojis no maniem netikumiem… Tad un tikai tad, ejot pa apceres un grēku izpirkšanas ceļu, es varēšu savā dzīvē patiesi atveidot Tavas dzīves gājumu. Tad mēs aizvien vairāk un vairāk sāksim līdzināties Tev.

Mēs kļūsim par citu Kristu, būsim pats Kristus, ipse Christus.

Apcerei

1. Mūsu grēki ir Kristus Ciešanu cēlonis, cēlonis tām mocībām, kas izkropļoja Jēzus tik laipno vaigu. Jēzus, perfectus Deus, perfectus homo. Un atkal tās ir mūsu nekrietnības, kas tagad mums traucē kontemplēt Kungu, padarot Viņa tēlu neskaidru un sagrozītu.

Kad mūsu skatiens ir neskaidrs, kad acis ir aizmiglojušās, ir jāiziet gaismā. Un Jēzus teica: ego sum lux mundi! (Jņ 8, 12), es esmu pasaules gaisma. Un piebilda: kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu.

2. Tiecies pie Jēzus Svētās Cilvēcības… Un Viņš piepildīs tavu dvēseli ar neremdināmi dedzīgu vēlēšanos, “neprātīgu“ tieksmi kontemplēt Viņa Vaigu.

Šajās alkās, kuras nav iespējams remdēt uz zemes, tu bieži radīsi mierinājumu.

3. Svētais Pēteris raksta: Mums Viņa dievišķā vara dāvinājusi visu vajadzīgo dzīvei un dievbijībai caur Viņa atzīšanu, (...) dāvinādams mums ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jūs caur tiem kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki. (2 Pēt 1, 3-4)

Šī mūsu dievišķošana nenozīmē, ka mēs pārstātu būt cilvēki… Jā, mēs esam cilvēki, bet tādi, kuri izjūt riebumu pret smagu grēku. Cilvēki, kas neieredz sīkas kļūdas un kuri ik dienas cieš sava vājuma dēļ, bet zina arīdzan Dieva spēku.

Ja tā, tad mūs nekas nespēs apturēt: nedz cieņa vai necieņa cilvēku acīs, nedz ciešanas, nedz šī zemiskā miesa, kas dumpojas, nedz lepnība, nedz… vientulība.

Kristietis nekad nav vientuļš. Ja tu jūties pamests, tad tas ir tāpēc, ka nevēlies uzlūkot Kristu, kas tik tuvu iet garām… , iespējams, nesdams Krustu.

4. Ut in gratiarum semper actione maneamus! Es pateicos Tev, mans Dievs, pateicos par visu: par to, kam es pretojos, par to, ko nesaprotu, par to, kas man liek ciest.

Lai no liela marmora bluķa atskaldītu visu lieko, sitieni ir nepieciešami. Arī Dievs mūsu dvēselēs tā veido Sava Dēla tēlu. Esi pateicīgs Kungam par šiem glāstiem!

5. Ja mums, kristiešiem, ir slikti, tad tas ir tāpēc, ka mēs nepiešķiram šai dzīvei visu tās dievišķo nozīmi. Tur, kur roka jūt ērkšķu dūrienus, acis atklāj krāšņu, smaržīgu rožu pušķi.