VII Septītā stacija Jēzus otro reizi pakrīt zem krusta

Aiz muguras jau pilsētas sienas torņi, kad Kungs no jauna zaudē spēkus. Klaigājošā pūļa vidū, kareivju sitienu grūstīts, Viņš pakrīt otro reizi.

Fizisko spēku izsīkums un dvēseles rūgtums ir tam par iemeslu. Visi cilvēku grēki, un arī mani grēki, uzgulst kā milzu nasta Viņa Dievišķajai Cilvēcībai.

Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Is 53, 4-5)

Jēzus bezspēkā pakrīt, bet Viņa kritiens paceļ mūs, Viņa nāve atmodina mūs dzīvei.

Uz mūsu tieksmi krist grēkā atkal un atkal Jēzus atbild ar savu nebeidzamo vēlmi mūs atpestīt, ar savu neizmērojamo piedošanu. Un lai neviens nezaudētu cerību, Viņš ar grūtībām no jauna pieceļas un apskauj Krustu.

Lai klupieni un neveiksmes vairs nekad mūs nešķir no Viņa. Kā nevarīgs bērns nožēlas pilns metas sava tēva spēcīgajās rokās, tā mēs, tu un es, turēsimies pie Jēzus jūga. Mūsu nožēla, mūsu pazemība — tikai tās pārvērtīs cilvēcisko vājumu par dievišķu spēku.

Apcerei

1. Jēzus krīt baļķa smaguma dēļ… Mēs - zemes lietu valdzinājuma dēļ.

Viņš labāk izvēlas saļimt zem Krusta smaguma nekā palaist to vaļā. Tā Kristus dziedē mīlestības trūkumu, kas sagrauj mūs.

2. Šī mazdūšība - kādēļ? Tādēļ, ka esi nožēlojams? Tavu nepārtraukto sakāvju dēļ? Vai tādēļ, ka negaidīti esi iekritis dziļā, dziļā bedrē?

Esi vaļsirdīgs. Atver savu sirdi. Redzi, vēl nekas nav zaudēts. Tu vēl vari iet uz priekšu, turklāt ar lielāku mīlestību, lielāku sirsnību, lielāku drosmi.

Meklē patvērumu piederībā Dieva bērniem: Dievs ir tavs visumīlošais Tēvs. Tā ir tava drošība, tā ir osta, kur izmest enkuru, lai kas arī nenotiktu šīs dzīves jūras virspusē. Un tu atradīsi prieku, stiprumu, optimismu, uzvaru!

3. Tu man tiki sacījis: Tēvs, es jūtos ļoti slikti.

Un es tev klusi čukstēju: ņem uz saviem pleciem mazu daļiņu no šī Krusta, kaut pavisam niecīgu daļiņu. Un ja arī tad tu netiksi ar to galā…, tad atstāj to visu uz Kristus spēcīgajiem pleciem. Un, sākot jau no šī brīža, atkārto kopā ar mani: Kungs, mans Dievs, Tavās rokās es nododu pagātni, tagadni un nākotni, visu, kas mazs un kas liels, visu, kā ir maz un kā ir daudz, visu laicīgo un mūžīgo.

Un esi pavisam mierīgs.

4. Reiz es sev jautāju, kurš ir lielāks moceklis: tas, kurš mirst ticības vārdā no Dieva ienaidnieku rokas, vai tas, kurš pavada savus gadus strādājot tikai ar vienu mērķi - kalpot Baznīcai un dvēselēm, kurš noveco smaidīdams un aiziet no šīs pasaules neievērots…

Man šķiet, ka moceklība bez skatītāju klātbūtnes ir varonīgāka… Tas ir tavs ceļš.

5. Lai sekotu Kungam, lai būtu Viņa klātbūtnē, pazemības dēļ mums sevi jāsamīda, līdzīgi kā spiestuvē tiek spaidītas vīnogas.

Ja mēs samīdām savu niecību - jo mēs esam niecības -, tad Kungs atrod ērtu mājvietu mūsu dvēselēs. Līdzīgi kā Betānijā, Viņš sarunājas ar mums un mēs ar Viņu, uzticības pilni, kā draugi.

Šī nodaļa citā valodā