Ikdienas dzīvē mums jābūt pret sevi prasīgākiem. Tādējādi neizgudrosim sev viltus problēmas un kādas īpašas vajadzības, kas, dziļāk ielūkojoties, rodas tikai no mūsu augstprātības, iegribām un komfortu mīlošas un slinkas attieksmes pret dzīvi. Mums jātuvojas Dievam ātri — ejot lieliem soļiem, bez liekiem nesamajiem vai kavēkļiem, kas varētu apgrūtināt mūs ceļā. Un tieši tāpēc, ka gara nabadzība nozīmē nevis to, ka mums nekas nepieder, bet gan to, ka esam pilnībā atraisīti no visa, kas mums pieder, mums vienmēr jābūt modriem, lai neļautos pašapmānam, mēģinot savas iegribas attaisnot ar kaut kādām iedomātām, it kā objektīvām vajadzībām. „Meklējiet tikai tik, lai pietiktu; meklējiet vienīgi tik, lai ir diezgan. Un nekārojiet pēc kaut kā vairāk, jo tas rada raizes, nevis atvieglojumu; nospiež pie zemes, nevis paceļ uz augšu.“ (Sv. Augustīns, Sermo LXXXV, 6 (PL 38, 523))

Sniedzot tev šos padomus, es nedomāju par ārkārtas, neparastām vai sarežģītām situācijām. Pazīstu kādu cilvēku, kurš kā grāmatzīmes mēdza izmantot papīra lapiņas, uz kurām bija uzrakstītas dažādas šautru lūgšanas, kas viņam palīdzētu saglabāt Dieva klātbūtni. Kādu dienu viņā radās vēlēšanās saglabāt šos iemīļotos dārgumus. Un tikai tad viņš pēkšņi apjauta, ka bija sācis no tiesas pieķerties šīm nieka papīra lapiņām. Redzat, kāds „tikumu paraugs“! Man nebūtu nekas pretim atklāt jums visas manas vājības, ja vien tas jums varētu kā palīdzēt. Par to es tagad ieminējos tādēļ, ka, iespējams, kaut kas līdzīgs mēdz gadīties arī tev: manas grāmatas, mans apģērbs, mans galds, mans… - tie visi ir elki, kas darināti no visparastākā skārda.

Ja pieķerat sevi pie šādām domām, iesaku jums bez bērnišķīguma vai klīrības uzreiz vērsties pie sava garīgā vadītāja. Reizēm labākais līdzeklis būs maza mortifikācija — uz īsu laiku no kaut kā atteikties. Vai arī, iespējams, tev nekaitēs kādu dienu atsacīties no braukšanas ar transporta līdzekli, ko parasti izmanto, un doties kājām, ietaupīto naudu (lai arī cik niecīga summa tā būtu) atdodot ziedojumos. Jebkurā gadījumā, ja tevī patiešām ir šis atraisīšanās gars, tev izdosies atrast dažādus iedarbīgus un neuzkrītošus veidus, kā to praktizēt.

Kad nu esmu jums atklājis savu sirdi, man vēl jāatzīstas, ka ir kāda pieķeršanās, no kuras es nekad negribētu atteikties, - tā ir mana mīlestība uz ikvienu no jums. Esmu to iemācījies no vislabākā Skolotāja, kāds vien ir, un vēlētos uzticīgi sekot Viņa piemēram — mīlēt visus cilvēkus (sākot ar tiem, kas man līdzās) no visas sirds. Vai jūs neaizkustina šī Jēzus kvēlā cilvēkmīlestība, Viņa sirsnīgums, kas evaņģēlistam liek raksturot vienu no Viņa mācekļiem kā to, quem diligebat Iesus (Jņ 13, 23) — kuru Jēzus mīlēja?