Ieklausīsimies no jauna svētā Pāvila balsī: „Tāpēc, mani mīļie brāļi, esiet pastāvīgi un nesatricināmi, vienmēr centīgi Kunga darbā, zinādami, ka jūsu darbs nav veltīgs Kungā!“ (1Kor 15, 58) Vai redzat? Kad veicam savu darbu ar mērķi to svētdarīt, „spēlē iesaistās“ vesela virkne tikumu: stiprums — lai par spīti grūtībām, kas jebkurā darbā agri vai vēlu rodas, mēs turpinātu strādāt un neļautos, ka mūs pārņem nemiers; mērenība — lai ar pilnu atdevi nodotos darbam un pārvarētu egoismu un tieksmi pēc komforta; taisnīgums — lai izpildītu savus pienākumus pret Dievu, sabiedrību, ģimeni un darbabiedriem; apdomība — lai jebkuros apstākļos izdarītu pareizo izvēli un tad bez vilcināšanās to īstenotu… Un tas viss, es uzstāju, tikai Mīlestības dēļ, ar dzīvu un tūlītēju atbildības sajūtu par mūsu darba augļiem un tā apustulisko nozīmīgumu.

„Mīlestība ir darbi, nevis saldi vārdi,“ māca tautas paruna, un es domāju, ka ir lieki te vēl ko piebilst.

Dāvā mums savu žēlastību, Kungs! Atver mums Nācaretes darbnīcas durvis, lai iemācāmies kontemplēt Tevi, Tavu Svēto Māti Mariju un Svēto Patriarhu Jāzepu, kuru tik ļoti mīlu un godāju, — jūs visus trīs, kas veltījāt savu dzīvi svētam darbam. Tad, Kungs, iedegsies mūsu nabaga sirdis, mēs Tevi meklēsim un atradīsim savā ikdienas darbā, kuru Tu vēlies, lai pārvēršam par Dieva darbu, par Mīlestības darbu.