Numuru saraksts

Sirds gudrība

„Saprātīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru,“ lasām Sakāmvārdu grāmatā. (Sak 16, 21) Tas būtu maldīgs priekšstats par apdomību, ja mēs to uztvertu kā mazdūšību vai izlēmības trūkumu. Apdomība izpaužas kā ieradums, kas liek rīkoties labi — noskaidrot, kāds ir mūsu mērķis, un meklēt vispiemērotākos līdzekļus tā sasniegšanai.

Tomēr apdomība nav augstākā vērtība. Tādēļ mums vienmēr sev jājautā: Apdomība? Kā vārdā? Jo pastāv viltus apdomība, ko drīzāk vajadzētu saukt par viltību. Tā kalpo egoismam un lietpratīgi izmanto piemērotākos līdzekļus negodīgu mērķu sasniegšanai. Šādos gadījumos cilvēka gudrība un vērīgums viņa ļauno nolūku iedvesmoto rīcību padara vienīgi vēl sliktāku un pelna pārmetumus, ko svētais Augustīns izsaka kādā no saviem sprediķiem: „Vai tu centies saliekt Dieva sirdi, kas vienmēr ir taisnīga, lai tā nolaistos tavā nesaprātībā?“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 63, 18 (PL 36, 771)) Šī ir tāda cilvēka viltus apdomība, kurš domā, ka viņam pietiek vien ar paša spēkiem, lai sevi izglābtu. „Neesiet pārgudri paši sevī,“ (Rom 12, 16) saka svētais Pāvils, „jo ir rakstīts: Es iznīcināšu gudro gudrību un atmetīšu prātnieku prātošanu.“ (1 Kor 1, 19)

Šāda sirds gudrība, šāda apdomība nekad nekļūs par miesas gudrību, par ko runā svētais Pāvils (sal. Rom 8, 6) — to cilvēku gudrību, kuri ir gudri, bet visiem spēkiem cenšas neizmantot savu prātu tam, lai meklētu un mīlētu mūsu Kungu. Īsteni apdomīgs cilvēks vienmēr ir uzmanīgs pret Dieva iedvesmām un caur šo modro ieklausīšanos Dievā viņš savā dvēselē saņem pestīšanas apsolījumus un pašu pestīšanu: „Es godinu Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji to mazajiem.“ (Mt 11, 25)

Sirds gudrība virza un vada daudzus citus tikumus. Tā ir apdomība, kas liek cilvēkam būt drosmīgam, tomēr nekļūt pārsteidzīgam; kas neļauj meklēt atrunas (kuru iemesli parasti meklējami slēptā kūtrumā), izvairoties no pūlēm, ko nepieciešams pielikt, lai no sirds dzīvotu saskaņā ar Dieva plāniem. Apdomīga cilvēka mērenība nav nejūtīga vai mizantropiska; viņa taisnīgums nav skarbs, nedz arī viņa pacietība — iztapīga.

„Mācekļi“, raksta svētais Jānis „nepazina, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams?“ (Jņ 21, 4-5) Šī tik vienkāršā un sirsnīgā aina, veids, kā Kristus uzrunā savus mācekļus, mani piepilda ar neizsakāmu prieku! To saka Jēzus — Dievs — Viņš, kuram jau ir pēc augšāmcelšanās apskaidrota miesa! „Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ.“ (Jņ 21, 6) Tagad apustuļi saprot. Viņi atceras, ka Mācītājs bija teicis: „Jūs būsiet cilvēku zvejnieki — apustuļi.“ Viņi saprot, ka nekas nav neiespējams, jo tas ir pats Kristus, kurš vada viņu zvejas laivu.

„Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs!“ (Jņ 21, 7) Mīlestība ļauj Jānim pazīt Jēzu jau no iztālēm. Mīlestība ir tā, kas palīdz mums pamanīt vissmalkākās nianses. Šis apustulis, kurš bija vēl tikai pusaugu zēns, mīlēja Kristu ar visu savas nevainīgās sirds šķīstību un maigumu, un savas patiesās pieķeršanās vadīts, iesaucās: Tas ir Kungs!

„Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā.“ (Jņ 21, 7) Pēteris — tā ir ticība. Viņš brīnišķīgas izlēmības pilns metas ūdenī. Cik tālu tiktu mēs, ja vien mums būtu Jāņa mīlestība un Pētera ticība?