Numuru saraksts

Uz brīdi pārdomāsim šīs dienas, Ciešanu nedēļas otrdienas, Svētās Mises lasījumus, jo tie palīdz atšķirt labo Dieva bērnu lepnumu no postošās lepnības. Mēs runāsim par pazemību, kas ir tikums, kurš vienlaikus ļauj mums iepazīt gan mūsu postu, gan diženumu.

Mūsu niecīgums ir acīmredzams. Šeit nerunāju par mūsu dabiskajiem ierobežojumiem — par tām lielajām lietām, par kurām cilvēki sapņo, bet kuras tā arī nekad neizdara, kaut vai tikai tamdēļ, ka tam pietrūkst laika. Es vairāk domāju par to, ko darām slikti, par mūsu kļūdām, no kurām mēs būtu varējuši izvairīties. Mēs nemitīgi saskaramies ar savu paša nevarēšanu. Turklāt ir brīži, kad šķiet, ka visi mūsu trūkumi apvienojas it kā vēloties sevi atklāt vēl skaudrāk, lai liktu mums saprast, cik maz vērti esam. Ko lai tādos brīžos iesākam?

Expecta Dominum, „gaidi uz to Kungu.“ (sal. Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Ceri uz Kungu, dzīvo no cerības, mums māca Baznīca. Dzīvo ar ticību un mīlestību. Viriliter age, „Esi droša un stipra, mana sirds.“ (Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Esi drosmīgs! Kāda gan nozīme tam, ka esam veidoti no māla, ja visa mūsu cerība balstās Dievā? Ja arī kādā brīdī dvēsele pakrīt, piedzīvo kādus šķēršļus (taču tam nav noteikti tā jānotiek), viss, kas ir jādara — jālieto atbilstošas zāles tieši tāpat, kā to darām ikdienišķās situācijās, rūpējoties par miesas veselību. Un pēc tam — jāsāk atkal no jauna!

Vai esat ievērojuši kā ģimenēs, kurās tiek glabātas kādas dārgas dekoratīvas greznumlietiņas, piemēram, vāzes, vecāki rūpējas, lai tās nesaplīstu? Līdz kādu dienu bērns, kurš turpat netālu spēlējas, netīšām vāzi sasit. Vērtīgā piemiņas lietiņa ir sašķīdusi lauskās, un visa ģimene ir ļoti sarūgtināta, tomēr nekavējoties tiek mēģināts to labot. Lauskas tiek salasītas un rūpīgi salīmētas kopā, un beigās vāze ir atguvusi savu sākotnējo skaistumu.

Bet, ja saplēstais priekšmets ir vienkāršs fajansa vai māla trauks, parasti pietiek vien ar dažām kniedēm, dzelzs vai kāda cita metāla stieplītēm, lai trauka gabaliņus atkal sastiprinātu kopā. Tādējādi tas pat iegūst jaunu, oriģinālu izskatu.

Tas pats notiek arī mūsu iekšējā dzīvē. Saskaroties ar savām vājībām un grēkiem, ar savām kļūdām (lai arī, pateicoties Dieva žēlastībai, tās būtu nenozīmīgas), vērsīsimies pie mūsu Tēva un lūgšanā teiksim Viņam: Kungs, šeit es esmu — visā savā nabadzībā un trauslumā, sasists māla trauks. Salīmē mani atkal kopā, un tad ar manas nožēlas un Tavas piedošanas spēku es kļūšu vēl stiprāks un skaistāks nekā agrāk! Tā ir ļoti mierinoša lūgšana, ko varam izteikt ikreiz, kad vien kaut kas liek ieplīst šim trauslajam mālam, no kā esam veidoti.

Nebūsim pārsteigti, atklājot savu trauslumu, un nejutīsimies satriekti, ieraugot, cik viegli kāda nieka dēļ druskās saplīst mūsu labā apņemšanās. Uzticieties Kungam, ar kura palīdzību mēs vienmēr varam rēķināties. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (sal. Ps 27, 1) Ne no kā. Ja šādi vērsīsimies pie mūsu Debesu Tēva, mums nebūs jābaidās ne no kā un ne no viena.

Vai gan ir svarīgi, ka uz ceļa paklūpam, ja mūsu kritiena sāpēs rodam spēku, lai atkal pieceltos un dotos uz priekšu ar jaunu sparu? Nekad neaizmirstiet, ka būt par svēto nenozīmē nekad nepakrist, bet gan pēc kritiena spēt atkal piecelties — pazemīgi un ar svētu neatlaidību. Sakāmvārdu grāmata taču māca, ka taisnīgs cilvēks krīt septiņas reizes dienā. (sal. Sak 24, 16) Tev un man, kas esam vien nabaga radības, nevajadzētu justies pārsteigtiem, nedz arī zaudēt dūšu, saskaroties ar pašu trūkumiem un kritieniem. Mēs vienmēr spēsim iet uz priekšu, ja vien spēku meklēsim Viņā, kurš mums devis šo apsolījumu: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.“ (Mt 11, 28) Paldies Tev, Kungs, quia tu es, Deus, fortitudo mea (Ps 43, 2) — mans stiprais Dievs, kas sargā, jo Tu — vienīgi Tu, mans Dievs, vienmēr esi mans stiprums, mans patvērums un mans atbalsts.

Ja iekšējā dzīvē patiešām vēlies tikt uz priekšu, esi pazemīgs. Pastāvīgi un ar paļāvību vērsies pēc palīdzības pie mūsu Kunga un Viņa svētās Mātes, kas ir arī tava Māte.

Nav svarīgi, cik ļoti tev varbūt vēl sāp iepriekšējā kritienā iegūtā, vēl asiņojošā brūce. No jauna apskauj krustu un mierīgi saki: ar Tavu palīdzību, Kungs, es cīnīšos, lai neapstātos. Es uzticīgi atbildēšu Tavām iedvesmām. Es nebaidīšos no stāvām klintīm un no sava ikdienas darba šķietamās vienmuļības, nedz arī no dzelkšņiem un ļodzīgiem akmeņiem, kas ir uz ceļa. Es esmu drošs, ka mani uztur Tava žēlastība un, ka ceļa beigās es atradīšu mūžīgo svētlaimi, prieku un mīlestību mūžīgi mūžos.

Vēlāk tajā pašā sapnī mūsu rakstnieks atklāja vēl vienu — trešo ceļu. Arī tas bija šaurs un, tāpat kā otrais, — kraujš un nelīdzens. Pa to ejošie likās svinīgi un majestātiski panesam neskaitāmās ceļa grūtības. Tomēr galu galā viņi nonāca pie tās pašas briesmīgās kraujas, uz kuru veda pirmais ceļš. Šis trešais ir liekuļu ceļš; pa to iet cilvēki, kuriem trūkst nodoma taisnīguma, kuri rīkojas viltus dedzības — nepareizas centības mudināti, un kuri izkropļo dievišķos darbus, saindējot tos ar savām savtīgajām un pasaulīgajām interesēm. „Tas ir neprāts — uzņemties grūtu un sarežģītu uzdevumu vienīgi tādēļ, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu; pielikt milzu pūles, lai ievērotu Dieva baušļus, alkstot vienīgi pēc laicīgas atlīdzības. Tas, kurš praktizē tikumus kāda cilvēciska ieguvuma labad, ir līdzīgs cilvēkam, kurš pārdod nenovērtējamu mantojumu tikai par dažām monētām. Viņš varētu iemantot Debesis, bet tā vietā jūtas apmierināts vien ar gaistošām uzslavām… Tāpēc mēdz teikt, ka liekuļu cerības ir kā zirnekļa tīkls: tik daudz pūļu ielikts, lai to noaustu, bet galu galā to vienā rāvienā kā ar vēja pūsmu aizpūš prom nāve.“ (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 2, 8, 43—44 (PL 75, 844—845))

Lasot Evaņģēliju, vienmēr centieties kļūt it kā par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Mēģiniet notvert to noskaņu, kas piemīt aizkustinošajām ainām, kurās redzam Mācītāju paveicam dievišķus un cilvēciskus darbus, vai arī kurās ar cilvēkiem saprotamām un vienlaikus dievišķām līdzībām Viņš stāsta brīnišķo stāstu par piedošanu, par Dieva nezūdošo mīlestību uz saviem bērniem. Šī nākamā — Debesu valstības prieka priekšnojauta — ir dzīva arī mūsdienās, jo Evaņģēlijs ir jauns un aktuāls vienmēr. Mēs varam pamanīt, sajust, varētu pat teikt, sataustīt Dieva aizsardzību, Viņa mums sniegto patvērumu, kas kļūst aizvien drošāks, ja vien turpinām doties uz priekšu par spīti saviem kritieniem — ja vien aizvien no jauna atsākam cīņu, jo tieši tajā slēpjas iekšējā dzīve, kas tiek izdzīvota cerībā uz Dievu.

Ja netiek pieliktas pūles, lai pārvarētu iekšējos un ārējos šķēršļus, nevar tikt piešķirta balva; kurš „sacīkstēs cīnās, viņš laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies.“ (2 Tim 2, 5) Tā nebūtu īsta cīņa, ja trūktu pretinieka, ar ko cīnīties. Tāpēc, ja nav pretinieka, nav arī uzvarētāja lauru, jo kā gan var būt uzvarētājs, ja nav zaudētāja? (Sv. Gregors no Nīsas, De perfecta christiani forma (PG 46, 286))

Tomēr grūtībām nekādā gadījumā nevajadzētu likt mums zaudēt dūšu, tām drīzāk vajadzētu kalpot par pamudinājumu, lai mēs kā kristieši augtu, jo cīņā ar grūtībām notiek mūsu svēttapšana un mūsu apustuliskais darbs kļūst auglīgāks. Apcerot to, kā Olīvdārzā un vēlāk uz Krusta — izsmiets un pilnīgi pamests —, nesot ciešanu briesmīgo smagumu, Jēzus Kristus pieņem un mīl Tēva gribu, mums sevi jāpārliecina, ka, lai atdarinātu Kristu, lai kļūtu par labiem Viņa mācekļiem, ir nepieciešams klausīt Kunga padomam: „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!“ (Mt 16, 24) Tādēļ man patīk lūgt Jēzum, lai neviena diena manā dzīvē nepaietu bez krusta. Tā ar Dieva žēlastības palīdzību caur grūtībām nostiprināsies mūsu raksturs un mēs, neraugoties uz savu personisko vājumu un grēkiem, būsim atbalsts mūsu Dievam.

Saprotiet taču — ja dzenot naglu sienā, tā savā ceļā nesastaptu nekādu pretestību, vai gan uz tās būtu iespējams pakārt gleznu? Ja mēs ar Dieva palīdzību un caur upuri nenostiprināsimies, mēs nevarēsim kļūt par labiem instrumentiem Kunga rokās. Turpretī, ja reizi par visām reizēm izšķirsimies mīlestībā uz Dievu pieņemt grūtības ar prieku, arī grūtu un nepatīkamu, smagu un neērtu situāciju priekšā mēs kopā ar apustuļiem Jēkabu un Jāni izsauksimies: „Varam!“ (Mk, 10, 39)

Dieva bērna cīņa nekādā gadījumā nav skumja atteikšanās, drūma samierināšanās vai zaudēts prieks. Savā cīņā Dieva bērns jūtas un uzvedas kā iemīlējies cilvēks, kurš vai strādā vai atpūšas, priecājas vai skumst, domās vienmēr ir pie savas mīļotās un viņas dēļ ir gatavs ar prieku stāties pretī jebkurām grūtībām. Mūsu — kristiešugadījumā — mūsu mīļotais ir Dievs, kurš, es vēlreiz atgādinu, nekad nezaudē cīņās, tādēļ kopā ar Viņu, mēs vienmēr esam uzvarētāji. Pieredze man rāda, ka, ja vien es uzticīgi cenšos atbildēt Kunga prasībām, „Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ.Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.“ (Ps 23, 2-4)

Dvēseles cīņās vislabākā stratēģija nereti ir būt pastāvīgam, pacietīgi un neatlaidīgi izmantojot tos ieročus, ko Dievs mums devis. Stipriniet savu ticību. Es atgādinu, ka savā iekšējā dzīvē jums reizēm nāksies ciest neveiksmes, piedzīvot kāpumus un kritumus (lai Dievs dod, ka tie nebūtu pārāk smagi), jo neviens nav pasargāts no šīm neveiksmēm. Bet Kungs, kas ir visvarens un žēlsirdīgs, mums ir devis vislabākos ieročus, lai uzvarētu. Mums tikai tie jāliek lietā ar stingru apņemšanos ik brīdi sākt un, ja tas būtu nepieciešams, atsākt cīņu aizvien no jauna.

Dodieties pie Gandarīšanas — Dieva žēlastības un piedošanas — sakramenta katru nedēļu un vienmēr, kad vien tas jums nepieciešams (tomēr uzmanieties arī no kārdinājuma kļūt pārāk sīkumainiem savā sirdsapziņā!). Pēc šī sakramenta saņemšanas mēs ietērpti Dieva žēlastībā būsim kā strauti, kas priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem (sal. Ps 104¹⁰³ 10) un veic savus kristieša pienākumus nepagurstot. Labi izmantojot šos Kunga dotos līdzekļus un lūdzot Viņam dāvāt mums ik dienas jo lielāku cerību, mēs iemantosim to pielīpošo prieku, kas raksturīgs Dieva bērniem, kas apzinās: „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Cerības spēka mudināti, mēs cīnīsimies par to, lai izdzēstu no zemes vaiga netīro traipu, ko tajā atstājuši naida sējēji, un no jauna — ar jaunu, prieka pilnu skatienu — atklāsim pasauli, ko Dievs ir radījis skaistu un tīru, un ko mēs tādu Viņam arī atgriezīsim, ja vien iemācīsimies nožēlot savas grēkus.