Numuru saraksts

Kad svētais Pāvils pārdomā šo noslēpumu, arī viņš izsaucas ar prieka pilniem himnas vārdiem, kurus šodien varam izbaudīt, nesteidzīgi pārlasot: „Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam“, jo Viņš bija Dievs pēc būtības, „bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.“ (Flp 2, 5-8)

Sludinot mūsu Kungs Jēzus Kristus ļoti bieži atklāj mūsu skatienam savas pazemības piemēru: „Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi“ (Mt 11, 29), lai tu un es zinātu, ka nav cita ceļa; ka vienīgi sava niecīguma patiesa atzīšana slēpj sevī spēju pievilkt dievišķo žēlastību. Svētais Augustīns raksta: „Mūsu dēļ Jēzus nāca, lai ciestu badu un būtu mūsu uzturs, lai ciestu slāpes un būtu mūsu veldzējums, lai būtu ietērpts mūsu mirstībā un mūs ietērptu nemirstībā, lai būtu nabadzīgs un mūs darītu bagātus.“(Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 49, 19 (PL 36, 577))

„Dievs ļaunajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību“, (1 Pēt 5, 5) māca apustulis svētais Pēteris. Nevienā laikmetā, nevienā situācijā nav cita ceļa, lai dzīvotu dievbijīgu dzīvi, kā vien pazemības ceļš. Vai tas nozīmē, ka Dievs priecājas par mūsu pazemojumiem? Nepavisam. Ko gan Viņš, kurš ir radījis visas lietas, tās pārvalda un uztur, varētu gūt no mūsu sakāves un nomāktības? Dievs vēlas mūsu pazemību, vēlas, lai mēs tik ļoti nepieķertos savai personai, vienīgi tādēļ, lai varētu mūs piepildīt. Viņš tikai ilgojas, lai mēs neliktu šķēršļus Viņa ceļā un lai, cilvēciski runājot, mūsu nabaga sirdīs būtu vairāk vietas Viņa žēlastībai. Jo Dievs, kurš mūs iedvesmo būt pazemīgiem, ir tas pats Dievs, kurš „pārveidos mūsu pazemības miesu, pieskaņodams to savai godības miesai, ar spēku, kurā Viņš spēj pakārtot sev visu.“ (Flp 3, 21) Mūsu Kungs mūs padara par savējiem, Viņš mūs dievišķo caur labo — Dieva bērnu lepnumu.

Bērnībā, iespējams, jums tika stāstīta fabula par zemnieku, kuram uzdāvināja zelta fazānu. Kad pirmais prieks un pārsteigums par dārgo dāvanu bija pārskrējis, jaunais saimnieks sāka meklēt vietu, kur fazānu turēt. Vairākas stundas visādi izdomājies viņš pēdīgi nolēma to novietot vistu kūtī. Vistas, jaunatnācēja skaistuma apžilbinātas, apbrīnoja to, drūzmēdamās ap viņu un domādamas fazānu par pusdievu esam. Šādai kņadai ejot pilnā sparā, pienāca arī barošanas laiks un tiklīdz zemnieks pameta putniem pirmo sauju ar graudiem, fazāns, kurš bija no gaidīšanas ļoti izbadējies, kāri metās piepildīt savu tukšo vēderu. Vistas tik prastu uzvešanos redzēdamas — ka tāds skaistulis rij ēdienu tikpat badīgi kā visparastākais putns —, vīlušās sāka savu kritušo elku knābāt un nemitējās, kamēr nebija tam izplūkušas visas spalvas. Tik bēdīgs ir narcisa pašpielūgsmes gals. Un jo vairāk viņš cenšas pacelties pāri citiem, vīzdegunīgi paļaudamies tikai uz savu paša varēšanu, jo postošāks tas ir.

Jums ir uzticēti dažādi talanti — gan pārdabiski, gan cilvēciski —, kuri labi jāizmanto; tādēļ izdariet praktiskus secinājumus, ko īstenot jūsu ikdienas dzīvē, un neļaujieties pievilties, maldīgi un nožēlojami domādami, ka jums kaut kas pieder un ka tas ir tikai jūsu pūliņu auglis. Atcerieties, ka ir vēl kāds saskaitāmais, ar kuru ir jārēķinās vienmēr un bez kura nevar iztikt neviens — tas ir Dievs.

Pienākums būt taisnīgiem pret Dievu un cilvēkiem

Pirmām kārtām mums jābūt taisnīgiem pret Dievu; ierakstīsim šo pārliecību dziļi savās dvēselēs tā, lai tā atklājas arī mūsu rīcībā. Tas ir īstenais pārbaudes akmens patiesajām alkām un slāpēm pēc taisnības. (sal. Mt 5, 6) Tas ir tas, kas tās atšķir no skauģu un aizvainoto, egoistu un alkatīgo klaigām. Liegt mūsu Radītājam un Pestītājam pateicību par tām neskaitāmajām un neaprakstāmajām dāvanām, ko Viņš mums dod, būtu visbaisākā nepateicība un netaisnība. Ja patiesi pieliekat pūles, lai būtu taisnīgi, jūs bieži pārdomāsiet to, cik atkarīgi no Dieva mēs esam. Jo „kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?“ (1 Kor 4, 7) Tā jūs piepildīsieties ar pateicību un vēlēšanos atbildēt Tēvam, kurš neprātīgi mūs mīl.

Tad jūsos atdzīvosies labais bērna bijības gars, kas liks jums vērsties pie Dieva ar visas savas sirds maigumu. Un kad liekuļi mēģinās iesēt jūsos šaubas, vai tikai Kungam ir tiesības prasīt no jums tik daudz, neļaujieties pievilties. Tieši pretēji, nostājieties Dieva priekšā neuzstādot Viņam nekādus noteikumus; paklausīgi kā māls podnieka rokās (Jer 18, 6), padevīgi atzīstoties Deus meus et omnia! — Tu esi mans Dievs un mans viss. Un ja kādreiz jums nāksies saņemt negaidītu triecienu, nepelnītas ciešanas, ko jums sagādās cilvēki, jūs mācēsiet rast spēku, lai ar jaunu prieku dziedātu: lai notiek, piepildās, ir slavēta un mūžam teikta vistaisnīgākā un laipnākā Dieva Griba pāri pār visām lietām. Āmen. Āmen.

Cerības tikums mums dod drošu pārliecību, ka Dievs mūs vada ar savu dievišķi tālredzīgo visvarenību un dod mums visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs cīņā uzvarētu; tas liek mums apzināties Kunga nebeidzamo labvēlību pret cilvēkiem — pret tevi, pret mani. Dievs vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt, Viņš nekad nepagurst to darīt. Viņu interesē tavi prieki un panākumi, tava mīlestība, arī tavas nedienas, sāpes un neveiksmes. Tāpēc negaidi, lai cerētu uz Kungu tikai tad, kad sastapsies ar savu vājumu — vērsies pie sava Debesu Tēva gan labos laikos, gan pārbaudījumu brīžos, meklējot patvērumu Viņa žēlsirdīgajā aizsardzībā. Nav vajadzīga pārāk liela pazemība, lai atzītu neapgāžamo realitāti, ka neesam nekas — visīstākā nuļļu virkne, taču šī pārliecība par mūsu personisko niecīgumu pārvērtīsies par neuzveicamu spēku, kad ieraudzīsim, ka pa kreisi visām šīm nullēm stāv Kristus, un aptversim cik neizmērojami liels skaitlis tas ir. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (Ps 27²⁶, 1)

Pierodiet itin visur un visā saskatīt Dievu, apzināties, ka Viņš mūs vienmēr gaida, mūs vēro un taisnīgi prasa, lai Viņam uzticīgi sekojam, nepametot savu vietu šajā pasaulē. Mums jāiet pa dzīvi ar mīloša cilvēka modrību un patiesu apņemšanos cīnīties, lai nezaudētu Dieva draudzību.