Numuru saraksts

Svētais Akvīnas Toms norāda uz apdomības — šī prātam piemītošā labā ieraduma — trīs darbībām. Tās ir: lūgt padomu, vispusīgi izvērtēt un izlemt. (Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, II—II, q. 47, a. 8.) Apdomības pirmais solis ir atzīt mūsu pašu ierobežotību. Tas ir pazemības tikums. Pateicoties tam atzīstam, ka ir jautājumi, kuros mēs visu nepārzinām; ka tik daudzos gadījumos mēs nevaram uztvert visus aspektus, ko vajadzētu paturēt prātā, lai izdarītu taisnīgu spriedumu. Tādēļ mēs meklējam padomu. Bet ne jau pie kura katra cilvēka, bet gan pie tāda, kuram piemīt pareizās īpašības — pie tāda, kurš grib mīlēt Dievu tikpat patiesi kā mēs un kurš cenšas Viņam uzticīgi sekot. Mums nav vajadzīgs vienkārši kāda cita viedoklis, mums jāvēršas pie cilvēka, kas var mums sniegt padomu godprātīgi un nesavtīgi.

Pēc tam ir jāizlemj, jo apdomība parasti prasa, lai mēs ātri nonāktu pie atbilstoša lēmuma. Dažreiz ir lietderīgi lēmuma pieņemšanu atlikt līdz brīdim, kad būs apkopoti visi fakti, kas varētu ietekmēt mūsu spriedumu, citkārt būtu ļoti neapdomīgi vilcināties, ja zinām, kas ir jādara. Īpaši tas attiecas uz situācijām, kad no tā ir atkarīgs līdzcilvēku labums.

Ne jau tas, kurš nekad nekļūdās, ir apdomīgs, bet gan tas, kurš māk savas kļūdas labot. Viņš parāda savu apdomību tādējādi, ka labprātāk izvēlas divdesmit reizes kļūdīties nekā ļauties bezrūpīgai nekā nedarīšanas taktikai. Viņš neuzsāk darīt lietas drudžainā steigā, nedz arī rīkojas ar absurdu bezprātību. Viņš uzņemas atbildību par saviem lēmumiem un bailes no neizdošanās viņam nekļūst par iemeslu tam, lai necenstos darīt labu. Dzīves laikā mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri ir objektīvi un prot izvērtēt lietas; tie ir cilvēki, kuri neiekarst un nemēģina svara kausus nosvērt sev par labu. Šiem cilvēkiem mēs uzticamies (tas notiek gandrīz instinktīvi), jo, neplātoties un neceļot lieku troksni, viņi vienmēr rīkojas cienījami un godīgi.

Apdomības tikums kristieša dzīvē ir neaizstājams. Tomēr šī tikuma augstākais mērķis nav sociālā harmonija vai miers, kas balstās uz izvairīšanos no domstarpībām. Tā pamats ir pildīt Dieva gribu, kurš vēlas, lai esam vienkārši, bet ne naivi; patiesības draugi, bet ne pārsteidzīgi vai vieglprātīgi. „Saprātīga sirds iemanto gudrību.“ (Sak 18, 15) Šī gudrība ir mīlestība uz Dievu — tās galīgās zināšanas, kas var mūs atpestīt, sniedzot visai radībai miera un sapratnes augļus, bet katrai dvēselei — mūžīgo dzīvi.