Numuru saraksts

Mūsu Māte — Svētā Baznīca — vienmēr ir iestājusies par brīvību un allaž noraidījusi jebkāda veida fatālismu gan tā senākajās, gan mūsdienu izpausmēs. Baznīca ir norādījusi, ka ikviena dvēsele pati ir atbildīga par savu likteni — vai nu labu, vai ļaunu: „Un tie, kuri ir bijuši uzticīgi labajai gribai, ieiet mūžīgajā dzīvē; tie, kuri ir darījuši ļaunu — mūžīgajā ugunī.“ (Simbols Quicumque) Uz mums arvien atstāj iespaidu šī tev un man — mums visiem dāvātā neaptveramā rīcībspēja, kas vienlaicīgi arī atklāj mūsu stāvokļa cildenumu. „Tātad patiesība ir tāda, ka grēks ir brīvprātīgi izdarīts ļaunums, kas nekādā ziņā nebūtu grēks, ja tā pirmsākumi nebūtu meklējami mūsu gribā. Šis apgalvojums ir tik acīmredzami neapstrīdams, ka par to vienisprātis ir gan tie nedaudzie gudrie cilvēki, gan daudzie muļķi, kas dzīvo uz zemes.“ (Sv. Augustīns, De vera religione, 14, 27 (PL 34, 133)

Pateicībā es vēlreiz paceļu savu sirdi uz Dievu, manu Kungu, jo nekas Viņam nebūtu varējis liegt mūs radīt nevainojamus; tādus, kas neatlaidīgi tiecas uz labo, tomēr „Viņš uzskatīja, ka labākie kalpi ir tie, kuri kalpo brīvprātīgi.“ (Sv. Augustīns, Ibidem (PL 34, 134) Cik gan liela ir mūsu Tēva mīlestība un žēlsirdība! Kad vien iedomājos par šīm mīlestības neprātībām, ko Viņš darījis savu bērnu dēļ, vēlos kaut man būtu tūkstoš mēles, tūkstoš sirdis un vēl vairāk, lai varētu ar tām pastāvīgi slavēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu. Tikai padomājiet — Visvarenais, kurš savā apredzībā valda pār visu Visumu, nevēlas kalpus, kas ir piespiesti kalpot; Viņš vēlas bērnus, kuri ir brīvi. Lai gan mūsu pirmvecāku grēkā krišanas dēļ mēs piedzimstam proni ad peccatum — ar noslieci grēkot —, Viņš ir ielicis ikviena cilvēka dvēselē sava bezgalīgā saprāta dzirksti, tieksmi uz labo un ilgas pēc mūžīgā miera. Viņš palīdz mums saprast, ka patiesību, laimi un brīvību mēs sasniegsim tad, ja centīsimies, lai mūsu sirdīs sadīgtu šī mūžīgās dzīves sēkla.

Mums jābūt stipriem un pacietīgiem, mierīgiem un nosvērtiem. Taču tā nav tāda nosvērtība, kas savu mieru ieguvusi, norobežojoties no saviem brāļiem un māsām vai arī no cildenā uzdevuma, kas gulstas uz mūsu visu pleciem — nenogurstoši izplatīt pasaulē labo. Mēs esam miera pilni, jo zinām, ka vienmēr iespējams saņemt piedošanu, ka visu iespējams izlabot, izņemot nāvi. Taču Dieva bērniem nāve nozīmē jaunu dzīvi. Mums jācenšas nezaudēt mieru, lai rīkotos saprātīgi, jo vienīgi cilvēks, kurš saglabā mieru, ir spējīgs domāt, izsvērt visas priekšrocības un trūkumus, saprātīgi izvērtēt savas rīcības iespējamās sekas un tad rīkoties — mierīgi un izlēmīgi.

Ne jau tas, kurš nekad nekļūdās, ir apdomīgs, bet gan tas, kurš māk savas kļūdas labot. Viņš parāda savu apdomību tādējādi, ka labprātāk izvēlas divdesmit reizes kļūdīties nekā ļauties bezrūpīgai nekā nedarīšanas taktikai. Viņš neuzsāk darīt lietas drudžainā steigā, nedz arī rīkojas ar absurdu bezprātību. Viņš uzņemas atbildību par saviem lēmumiem un bailes no neizdošanās viņam nekļūst par iemeslu tam, lai necenstos darīt labu. Dzīves laikā mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri ir objektīvi un prot izvērtēt lietas; tie ir cilvēki, kuri neiekarst un nemēģina svara kausus nosvērt sev par labu. Šiem cilvēkiem mēs uzticamies (tas notiek gandrīz instinktīvi), jo, neplātoties un neceļot lieku troksni, viņi vienmēr rīkojas cienījami un godīgi.

Apdomības tikums kristieša dzīvē ir neaizstājams. Tomēr šī tikuma augstākais mērķis nav sociālā harmonija vai miers, kas balstās uz izvairīšanos no domstarpībām. Tā pamats ir pildīt Dieva gribu, kurš vēlas, lai esam vienkārši, bet ne naivi; patiesības draugi, bet ne pārsteidzīgi vai vieglprātīgi. „Saprātīga sirds iemanto gudrību.“ (Sak 18, 15) Šī gudrība ir mīlestība uz Dievu — tās galīgās zināšanas, kas var mūs atpestīt, sniedzot visai radībai miera un sapratnes augļus, bet katrai dvēselei — mūžīgo dzīvi.