Numuru saraksts

Un tagad ir pienācis laiks, lai tu pievērstos savai Debesu Mātei, lūdzot, lai viņa tevi paņem klēpī un izlūdz tev no sava Dēla vienu žēlsirdības pilnu skatienu. Un pēc tam nekavējoties pacenties, lai sekotu kāda konkrēta apņemšanās: pat ja tas ir sāpīgi, vienreiz un par visām reizēm atsakies no tās mazās vājības, kas gan Dievam, gan tev tik labi zināma un kas neļauj tev iet uz priekšu. Lepnība, juteklība un pārdabiskā skatiena trūkums apvienos savus spēkus, lai tevī iedvestu domas: Tas? Bet tas taču ir tik mazs un nenozīmīgs sīkums! Nespēlējies ar kārdinājumu! Tā vietā atbildi: Jā, bet arī šajā lietā es sevi pilnībā atdošu dievišķajam aicinājumam. Visticamāk, tev būs bijusi taisnība — tas tiešām būs bijis tikai sīkums, taču zini, ka mīlestība īpaši labi sevi pierāda tieši caur mazām lietām. Parasti tie upuri, ko Kungs vēlas no mums — pat visgrūtākie —, saistās ar sīkām lietām, bet tie ir tikpat pastāvīgi un svarīgi kā mūsu sirdspuksti.

Cik sievietes — mātes, kuras izdarījušas ko ārkārtēju, patiesi varonīgu, tu pazīsti? Maz, pavisam maz. Bet varonīgas mātes, garā no tiesas lielas sievietes, kas nekad savā mūžā nav paveikušas neko iespaidīgu un kuru vārdi, kā mēdz teikt, nekad nebūs lasāmi laikrakstu virsrakstos, mēs pazīstam daudzas. Viņas ar prieku gatavas atteikties no sev patīkamām lietām un vaļaspriekiem, sava laika, iespējām pašizpausties vai gūt panākumus, lai tikai varētu saviem bērniem dāvāt laimīgu dzīvi.

Es varētu turpināt, uzskaitot vēl un vēl daudz mazu lietu (es pieminēju vien tās, kas pirmās iešāvās prātā), kuras tu vari izmantot visas dienas gaitā, lai aizvien vairāk tuvotos Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Tomēr gribu uzsvērt, ka, lai arī tagad minēju šos piemērus, es nekādā ziņā nenoniecinu lielos gandarīšanas darbus. Gluži pretēji, tie var izrādīties ļoti labi, svētīgi un pat nepieciešami, ja mūsu Kungs tevi vada šajā ceļā un tu esi saņēmis tam apstiprinājumu no sava garīgā vadītāja. Taču es tevi brīdinu, ka lielas gandarīšanas var iet roku rokā arī ar smagiem kritieniem, kas rodas lepnības dēļ. Savukārt, ja mēs pastāvīgi vēlamies patikt Dievam mazajās cīņās, kas norisinās mūsos, - piemēram, veltīt kādam smaidu brīdī, kad nemaz negribas smaidīt (un es tev varu apliecināt, ka dažreiz smaidīt ir grūtāk nekā stundu nēsāt ērkšķu lentīti, tad mūsos paliek maz vietas lepnībai, jo šķiet pilnīgi absurdi domāt, ka ar šo vienu smaidu mēs būtu paveikuši ko ievērojamu vai varonīgu. Tā vietā mēs sevi uzlūkojam kā mazu bērnu, kas tik tikko ir spējīgs šķirties no nieciņiem, lai tos dāvātu tēvam, kurš turpretim tos saņem ar bezgalīgu prieku.

Tātad, vai kristietim vienmēr ir jāpraktizē mortifikācija? Jā, bet tikai mīlestības dēļ. Jo šo mūsu aicinājuma dārgumu „mēs glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva. No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši. Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.“ (2 Kor 4, 7-10)