Numuru saraksts

Bet jūs varētu teikt: „Kad mēs beidzot būsim iemantojuši savas sirds mīlestību, mūsu meklējumi beigsies. Vai arī brīvība tad izzudīs?“ Varat būt droši, ka tieši tad tā būs vēl dzīvāka kā jebkad agrāk, jo mīlestība nesamierinās ar rutīnas pilnu pienākuma izpildi. Mīlestība nav savienojama ar garlaicību vai apātiju. Mīlēt — tas nozīmē no jauna katru dienu sākt ar tuvākmīlestības pilniem kalpošanas darbiem.

Es atkārtoju un vēlētos, kaut varētu to iegravēt dziļi jūsu sirdīs: brīvība un pašatdeve nav pretrunā viena otrai. Tās viena otru uztur. Savu brīvību dāvāt citam var vienīgi mīlestības dēļ; nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu, lai no tās atteiktos. Un es nespēlējos ar vārdiem. Kad cilvēki sevi brīvi dāvā citiem, ikvienā šādā pašatdeves brīdī brīvība atjauno viņu mīlestību; tikt atjaunotam šādā veidā nozīmē vienmēr būt jaunam, dāsnam, ar augstiem ideāliem un gatavam uz lieliem upuriem. Atceros cik priecīgs biju, kad uzzināju, ka portugāļu valodā jauniešus sauc par osnovos — „jaunajiem“. Tieši tādi viņi ir. Es jums to stāstu tādēļ, ka, lai arī man jau daudz gadu aiz muguras, ikreiz, kad pie altāra lūdzu Dievu, kas man piešķir prieka pilnu sajūsmu (sal. Ps 43⁴², 4), es jūtos jauns un zinu, ka, ja vien palikšu uzticīgs savam Dievam, Mīlestība mani nepārtraukti spēcinās un mana jaunība atjaunosies kā ērglim. (sal. Ps 103¹⁰², 5)

Brīvības mīlestības mūs saista. Vienīgi lepnība šādas saites uztver kā smagas važas. Patiesa pazemība, kādu mums māca Tas, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, rāda, ka Viņa jūgs ir maigs un nasta — viegla. (sal. Mt 11, 29-30) Viņa jūgs ir brīvība, mīlestība un vienotība; Viņa jūgs ir dzīvība, kuru Viņš mums ieguva pie Krusta.

Šodien mūsu lūgšanas augļiem vajadzētu būt pārliecībai, ka mūsu ceļš šeit virs zemes — visos laikos un jebkuros apstākļos — ir jāveltī Dievam; ka tas ir godības dārgums, Debesu valstības priekšnojauta; kaut kas brīnišķīgs, kas mums ir uzticēts, lai to atbildīgi pārvaldām, sniedzot norēķinu gan cilvēkiem, gan Dievam. Lai to izdarītu mums nav nepieciešams mainīt savu dzīvesveidu. Tieši pasaules vidū mēs varam svētdarīt savu profesiju vai amatu, savu mājas dzīvi un sabiedriskās dzīves norises — visas tās lietas, kam šķietami ir tikai laicīgs raksturs.

Kad divdesmit sešu gadu vecumā visā pilnībā sapratu, ka man jākalpo mūsu Kungam caur Opus Dei, es no visas sirds lūdzu Dievu dāvāt man astoņdesmit gadus veca vīra briedumu. Ar iesācējam raksturīgo bērnišķīgo naivumu un vienkāršību es lūdzu Dievu dot man nobrieduša vīra saprašanu, lai prastu izmantot man doto laiku un iemācītos kā vislabāk pavadīt ikkatru minūti, kalpojot Viņam. Mūsu Kungs māk dāvāt šādas bagātības. Varbūt pienāks laiks, kad tu un es varēsim teikt: „Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles.“ (Ps 119, 100) Jaunība nebūt nenozīmē vieglprātību, gluži tāpat kā sirmi mati vēl neliecina par apdomību un gudrību.

Iesim kopā pie Marijas, Kristus Mātes. Tu, kas esi mūsu Māte un esi redzējusi Jēzu uzaugam un labi izmantojam laiku, ko Viņš pavadīja starp cilvēkiem, māci man vadīt manas dienas, kalpojot Baznīcai un visām dvēselēm. Mana labā Māte, māci man, kad vien tas ir nepieciešams, saklausīt sirds dziļumos kā maigu pārmetumu atgādinājumu, ka mans laiks nepieder vis man, bet gan mūsu Tēvam, kas ir Debesīs.