Numuru saraksts

Īsumā esam minējuši dažus no cilvēciskajiem tikumiem. Nešaubos, ka savā personiskajā sarunā ar Kungu jūs atcerēsieties vēl daudzus citus tikumus, taču šobrīd es vēlētos uz mirkli apstāties, lai pārdomātu tādu brīnišķīgu īpašību kā augstsirdība.

Augstsirdība — tas ir gara diženums, plaša sirds, kurā patvērumu rod daudzi cilvēki. Tas ir spēks, kas palīdz mums aizmirst pašiem sevi un sagatavo mūs cēlsirdīgu, uz visu cilvēku labumu vērstu darbu veikšanai. Šaursirdībai nav vietas augstsirdīgā sirdī. Nedz arī skopumam, egoistiskam aprēķinam vai savtīgai viltībai. Tam, kas ir patiesi svarīgs, augstsirdīgs cilvēks veltīs visus savus spēkus, neko netaupot. Tādēļ arī viņš spēj dāvāt sevi visu, neapmierinoties vienīgi ar kaut kā došanu. Augstsirdīgs cilvēks atdod sevi pašu. Tas palīdz viņam saprast, ka augstsirdības augstākā izpausme ir atdot sevi Dievam.

Ļaujiet jums atgādināt: ja vien būsiet atklāti un parādīsiet sevi tādus, kādi patiesībā esat; ja vien modināsiet sevī šo labo, Dieva bērnu lepnumu (un to darīsiet nevis lepnības, bet gan pazemības mudināti), tad jūs un arī es varēsim justies droši jebkurā vidē. Mēs vienmēr varēsim saukt sevi par uzvarētājiem un lepoties ar izcīnītām kaujām, kas būs mums vien zināmas Dieva mīlestības uzvaras, kas nes sev līdzi mieru, dvēseles laimi un sapratni.

Pazemība mūs skubinās veikt lielus darbus, bet vienīgi ar nosacījumu, ka nekad neaizmirsīsim savu niecību un ar katru dienu būsim aizvien vairāk pārliecināti par savu nabadzību. Svētais Ambrozijs saka: „Bez vilcināšanās atzīsti, ka tu esi kalps, kuram ir jāveic daudzi uzdevumi. Nedižojies, ka tevi sauc par Dieva bērnu. Atzīsim žēlastību, bet neaizmirsīsim savu dabu. Nekļūsti iedomīgs, ja esi labi kalpojis, jo tu esi izdarījis to, ko tev vajadzēja izdarīt. Saule veic savu uzdevumu un mēness paklausa; eņģeļi izpilda savu pienākumu. Dieva izvēlēts instruments pagāniem saka: „Es neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu.“ (1 Kor 15, 9) Lai arī mēs atturamies no sevis slavināšanas par mūsu pašu nopelniem, kas vienmēr ir nožēlojami un mazi.“ (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 8, 32 (PL 15, 1774))

„Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!“ (Mk, 10, 49) Tas ir kristīgais aicinājums! Taču Dievs mūs nesauc tikai vienu reizi vien. Paturiet prātā, ka Viņš mūs meklē ik brīdi. „Celies!“, Kungs mums saka, „met pie malas savu laiskumu, ērto dzīvi, savus sīkos, savtīgos mērķus, savas „milzu“ problēmas, kas patiesībā ir tik niecīgas. Pacelies spārnos! Tu esi kā pieplacis pie zemes — inerts, tev trūkst formas un skatiena plašuma. Iegūsti savai dzīvei augstumu, svaru un apjomu — iegūsti tai pārdabisko skatienu.“

„Tas nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa.“ (Mk, 10, 50) Nometis savu mēteli! Es nezinu, vai tu kādreiz esi bijis karā. Pirms daudziem gadiem man pāris reižu gadījās būt kaujas laukā pēc tam, kad tur tikko bija norisinājusies cīņa. Uz zemes visapkārt mētājās mēteļi, ūdens blašķes un mugursomas, pilnas ar piemiņas lietiņām: vēstulēm, mīļoto cilvēku fotogrāfijām… Un tās piederēja nevis vīriem, kas bija cīņu zaudējuši, bet gan uzvarētājiem! Tas viss bija kļuvis viņiem par nastu, jo traucēja ātrāk doties uz priekšu un pārraut ienaidnieka aizsardzības līniju - gluži tāpat kā Bartimejam, lai skrietu pie Jēzus, traucēja mētelis.

Neaizmirsti — lai nokļūtu pie Kristus, ir vajadzīgs upuris; ir jāatstāj viss, kas varētu traucēt — mētelis, soma, ūdens blašķe. Tā šajā cīņā par Dieva godu, šajā miera un mīlestības cīņā, ar ko cenšamies izplatīt Kristus valstību, jārīkojas arī tev. Lai kalpotu Baznīcai, Romas pāvestam un dvēselēm, tev jābūt gatavam atteikties no visa, kas traucē, un palikt bez mēteļa, kas tevi sildītu aukstos vakaros, bez dārgajām atmiņas lietiņām no ģimenes, bez ūdens, kas varētu atveldzēt. Tā ir īsta ticības un mīlestības mācību stunda. Un tieši šādu mīlestību ir pelnījis Jēzus.

Lūgšana — tā ir saruna

Mēs esam uzsākuši lūgšanu. Bet kā to turpināt? Vai esat satikuši cilvēkus, kas runā vieni paši un apmierināti sevī noklausās? Viņi vārās kā putras katls, nemitīgi stāstot par savām problēmām, tomēr necenšas tām meklēt nekādus risinājumus. Šķiet viņus vada vienīgi slimīga vēlēšanās ar savu runāšanu raisīt sarunu biedrā līdzjūtību vai apbrīnu.

Brīžos, kad patiesi vēlamies atvieglot sirdi, ja vien spējam būt no tiesas atklāti un vienkārši, mēs meklējam mīļoto cilvēku padomu, vēršamies pie tiem, kas mūs saprot: pie tēva, mātes, sievas, vīra, brāļa vai māsas, pie drauga. Tā veidojas saruna, lai arī nereti vairāk nekā uzklausīt padomus, mēs vienkārši vēlamies izkratīt sirdi, izstāstīt kādam savas bēdas. Tāpat mums jārunā arī ar Dievu — esot pārliecinātiem, ka Viņš mūsos klausās un mums atbild. Tad arī mēs būsim gatavi Viņu uzklausīt pazemības pilnā sarunā, kurā atvērsim Kungam savu dvēseli un paļāvīgi uzticēsim Viņam visu, kas ir mūsu sirdī un prātā — mūsu priekus, bēdas, cerības, sarūgtinājumus, veiksmes un neveiksmes un pat vismazākos ikdienas notikumus —, zinot, ka mūsu Debesu Tēvu interesē viss, kas ar mums notiek.