Numuru saraksts

Kad mūsu kopīgo sarunu laikā ar Kungu, mūsu Dievu, vēršos pie jums, es vienkārši turpinu savu personīgo lūgšanu, tagad tikai izsakot to skaļi. Man patīk to bieži atgādināt. Arī jūs no savas puses vienmēr centieties savās dvēselēs uzturēt lūgšanu, pat tādos brīžos kā šodien, kad aplūkojam tēmu, kas pirmajā brīdī var nešķist mīlestības pilnu dialogu, kādai vajadzētu būt mūsu sarunai ar Dievu, raisoša. Es saku „pirmajā brīdī“, jo pilnīgi viss, kas ar mums notiek, viss, kas notiek mums līdzās, var un tam vajadzētu kļūt par mūsu lūgšanas tēmu.

Gribu ar jums runāt par laiku, kas paiet tik ātri. Neatkārtošu jums labi zināmo frāzi par to, ka ar katru nodzīvoto gadu mums paliek viens gads mazāk… Tāpat arī neiesaku jums iet un vaicāt citiem, ko viņi domā par laika ritējumu. Tā rīkojoties, jums, iespējams, nāktos uzklausīt apmēram šādu atbildi: „Ak, jaunība, dievišķais dārgums, kas paiet un nekad vairs neatgriežas…“; lai gan nav izslēgts, ka jūs varbūt saņemtu arī kādu citu — dziļāku un pārdabiskāku izpratni apliecinošu atbildi.

Mans mērķis nav nostalģiski noraudzīties uz cilvēka dzīves īsumu. Šīs zemes dzīves gaistošajam acumirklīgumam mums, kristiešiem, drīzāk jākalpo par pamudinājumu labāk izmantot savu laiku. Tam nekad nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai bītos no mūsu Kunga, un vēl mazāk, lai lūkotos uz nāvi kā uz postošām un galīgām beigām. Tas ir izteikts neskaitāmos veidos — daži no tiem ir poētiskāki nekā citi, — ka, pateicoties Dieva žēlastībai un žēlsirdībai, katrs aizejošais gads ir solis tuvāk Debesīm, mūsu patiesajām mājām.

Kad domāju par laiku, cik gan labi saprotu svētā Pāvila izsaucienu, kad viņš raksta korintiešiem, tempus breve est — laiks ir īss. (1 Kor 7, 29) Cik gan patiešām īsa ir mūsu dzīve, ko pavadām šeit uz zemes! Īstam kristietim šie vārdi atbalsojas dziļi sirdī kā pārmetums viņa augstsirdības trūkumam un kā pastāvīgs aicinājums būt uzticīgam. Mūsu laiks — lai mīlētu, lai dāvātu, lai gandarītu — patiešām ir īss. Tāpēc būtu ļoti nepareizi to izšķērdēt vai arī bezatbildīgi atteikties no šī dārguma, izmetot to mēslainē. Mēs nedrīkstam izniekot šo pasaules vēstures posmu, ko Dievs ir uzticējis ikvienam no mums.

Lasot šodienas lasījumus, iztēlojos Danielu izsalkušu lauvu ielenkumā un bez dramatizēšanas un ļaušanās pesimismam (jo es nevaru apgalvot, ka „vecie laiki bija labāki“, tādēļ, ka ikvienam laikmetam ir savas labās un sliktās puses) nodomāju, ka arī mūsdienās šajā vidē, kurā dzīvojam, apkārt klejo daudz rūcošu lauvu, kas meklē, ko aprīt: tamquam leo rugiens, circuit quaerens quem devoret. (sal. 1 Pēt 5, 8)

Kā mēs varam izvairīties no šiem plēsīgajiem zvēriem? Iespējams, ka mūsu liktenis nebūs tāds kā Danielam. Es neesmu pārāk liels brīnumu cienītājs, tomēr mīlu Dieva diženumu, kas caur tiem izpaužas. Un arī saprotu, ka Dievam būtu bijis vieglāk vienkārši remdēt pravieša izsalkumu vai arī nolikt tam priekšā ēdienu, tomēr Viņš to nedarīja. Tā vietā Dievs visu izkārtoja tā, ka cits pravietis — Habakuks — brīnumainā veidā no Jūdejas nokļuva pie Daniela un deva viņam ēst. Dievs neiebilda šajā brīdī paveikt lielu brīnumu, jo Daniels bija lauvu bedrē ne jau savas vainas dēļ, bet gan sātana algotņu netaisnības dēļ kā Dieva kalps un elku iznīcinātājs.

Arī mēs esam aicināti iznīcināt daudzus elkus, taču ne jau darot kādus elpu aizraujošus brīnumus, bet gan vienkārši dzīvojot parastu kristiešu dzīvi un cenšoties sev apkārt sēt mieru un prieku. Tādā veidā mēs nogāzīsim tos elkus, ko cilvēki sev uzcēluši no pārmetumiem, netaisnības, nezināšanas un viņu iedomātās pašpietiekamības, ko tie cenšas iegūt, augstprātīgi uzgriežot muguru Dievam.

Nebīstieties, nebaidieties ne no kāda ļaunuma, pat ja apstākļi, kādos jūs strādājat, ir briesmīgi — vēl ļaunāki nekā Danielam, atrodoties bedrē kopā ar mežonīgiem zvēriem. Šodien Dieva roka ir tikpat varena kā vienmēr un, ja nepieciešams, Viņš paveiks brīnumus. Esiet uzticīgi! Lai jūsu uzticība Kristus mācībai ir mīlestības, atbildības un prieka pilna! Esiet droši, ka laiks, kurā dzīvojam, nav ne ar ko sliktāks par aizgājušajiem gadsimtiem un ka mūsu Kungs tagad ir tas pats, kas agrāk.

Es pazinu kādu priesteri jau gados, kurš mēdza ar smaidu sacīt: „Es vienmēr esmu ļoti, ļoti mierīgs.“ Tādiem vienmēr jābūt arī mums — pilnasinīgi jādzīvo pasaulē, kur visapkārt ir izsalkuši lauvas, tomēr nekad nezaudējot mieru, vienmēr esot miera pilniem. Mīlot, ticot, cerot un nekad neaizmirstot, ka, ja vien tas tiešām būs nepieciešams, Kungs paveiks jaunus brīnumus.