Numuru saraksts

No pašas pirmās stundas

„Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam.“ (Mt 20, 1) Jūs jau zināt, kā šis stāsts turpinās. Viņš vairākas reizes atgriežas tirgus laukumā, lai nolīgtu strādniekus. Daži tiek nolīgti rīta agrumā, bet citi jau gandrīz līdz ar tumsas iestāšanos. Visi saņem denāriju — sudraba monētu — „algu, ko es jums apsolīju, citiem vārdiem sakot, manu attēlu un līdzību, jo Valdnieka attēls ir iegravēts uz katras sudraba monētas.“ (Sv. Hieronīms, Commentariorum in Matthaeum libri, 3, 20 (PL 26, 147) Tāda ir Dieva žēlsirdība. Viņš ikvienu aicina saskaņā ar katra personiskajiem apstākļiem, jo Viņš vēlas „lai visi cilvēki tiktu izpestīti.“ (sal. 1 Tim 2, 4) Bet mēs esam piedzimuši kā kristieši, esam audzināti ticībā un saņēmuši skaidru aicinājumu no mūsu Kunga. Tāda ir patiesība. Tāpēc, kad Viņš jūs aicina, pat ja tā būtu pēdējā stunda, vai varat palikt turpat laukumā, sildoties saulīte, kā to darīja daudzi no strādniekiem līdzībā, jo viņiem taču bija tik daudz laika?

Lai mūsu laiks — pat ne sekunde, nepārspīlējot — nepaiet tukšā, velti izniekota. Ir jāstrādā. Pasaule ir liela un tajā ir miljoniem dvēseļu, kuras vēl nav dzirdējušas Kristus mācību visā tās pilnībā. Es vēršos pie ikviena no jums. Ja tev ir daudz brīva laika, vēlreiz nedaudz padomā par to. Ļoti iespējams, ka tu esi kļuvis remdens, ka, pārdabiski izsakoties, esi kļuvis kā paralizēts. Tu nevirzies uz priekšu, esi apstājies. Tu nenes augļus, jo nedari visu, kas tavos spēkos, to cilvēku labā, kas ir tev līdzās, un tur, kur tu uzturies ikdienas — tavā darbā un ģimenē.

Viņš piegāja pie vīģes koka. Tāpat Viņš tuvojas tev un man. Jēzu moka izsalkums un slāpes pēc dvēselēm. No krusta Viņš sauc: sitio! (Jņ 19, 28) — slāpstu! Kristus slāpst pēc mums, pēc mūsu mīlestības, mūsu dvēseles un visām tām dvēselēm, kuras pa Krusta ceļu, kas ir arī nemirstības un Debesu godības ceļš, mums jāved pie Viņa.

Viņš piegāja pie vīģes koka, bet nekā tajā neatrada, kā tikai lapas. (sal. Mt 21, 19) Nožēlojami. Vai tā nenotiek arī ar mums? Vai mums trūkst ticības un dzīvas pazemības? Vai mūsu dzīvē nav vietas upuriem un tuvākmīlestības darbiem, bet tikai kristīgai fasādei, aiz kuras slēpjas tukšums?Ja tā — tas ir briesmīgi, jo tālāk Jēzus saka: „Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta.“ (Mt 21, 19) Šī Evaņģēlija vieta mūsos raisa žēlumu, bet vienlaicīgi arī mudina iedegt sevī ticību un dzīvot ar to saskaņā, lai Kristus, nākot pie mums, vienmēr atrastu augļus.

Nemaldināsim sevi. Mūsu Kungs nekādā veidā nav atkarīgs no mūsu cilvēciskajiem projektiem; mūsu vispārdrošākie plāni Viņam ir kā bērnu spēles. Tas, ko Viņš vēlas, ir dvēseles un mīlestība. Dievs vēlas, lai itin visi cilvēki nāktu pie Viņa un mūžīgi priecātos Viņa Valstībā. Šeit uz zemes mums ir jāstrādā — jāstrādā daudz un jādara tas labi, jo mūsu ikdienišķie pienākumi ir mūsu svēttapšanas līdzeklis. Taču nekad neaizmirsīsim, ka mums ir jāstrādā Dieva dēļ. Ja mēs to darītu sevis un sava lepnuma dēļ, viss, ko mēs panāktu, būtu vien liela, zaļa lapotne, taču nekas vairāk — ne Dievs, nedz arī cilvēki tajā neatrastu nevienu pašu augli, ar ko remdēt izsalkumu.