Numuru saraksts

Cilvēks, kurš prot būt stiprs, nesteidzas saņemt sava tikuma augļus. Viņš ir pacietīgs. Patiesi, tas ir stiprums, kas palīdz mums novērtēt cilvēcisko un dievišķo pacietības tikumu. „„Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles.“ (Lk 21, 19) Dvēseles iemantošana saistās ar pacietību, kas būtībā ir visu pārējo tikumu sakne un sargātāja. Ar pacietību mēs iemantojam savu dvēseli, jo mācoties valdīt pār sevi, pamazām iemantojam to, kas esam.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 35, 4 (PL 76, 1261)) Tā ir pacietība, kas palīdz saprast citus, un būt pārliecinātiem, ka, laikam ejot, dvēseles — gluži tāpat kā labs vīns — nogatavojas un kļūst labākas.

Dieva bērna cīņa nekādā gadījumā nav skumja atteikšanās, drūma samierināšanās vai zaudēts prieks. Savā cīņā Dieva bērns jūtas un uzvedas kā iemīlējies cilvēks, kurš vai strādā vai atpūšas, priecājas vai skumst, domās vienmēr ir pie savas mīļotās un viņas dēļ ir gatavs ar prieku stāties pretī jebkurām grūtībām. Mūsu — kristiešugadījumā — mūsu mīļotais ir Dievs, kurš, es vēlreiz atgādinu, nekad nezaudē cīņās, tādēļ kopā ar Viņu, mēs vienmēr esam uzvarētāji. Pieredze man rāda, ka, ja vien es uzticīgi cenšos atbildēt Kunga prasībām, „Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ.Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.“ (Ps 23, 2-4)

Dvēseles cīņās vislabākā stratēģija nereti ir būt pastāvīgam, pacietīgi un neatlaidīgi izmantojot tos ieročus, ko Dievs mums devis. Stipriniet savu ticību. Es atgādinu, ka savā iekšējā dzīvē jums reizēm nāksies ciest neveiksmes, piedzīvot kāpumus un kritumus (lai Dievs dod, ka tie nebūtu pārāk smagi), jo neviens nav pasargāts no šīm neveiksmēm. Bet Kungs, kas ir visvarens un žēlsirdīgs, mums ir devis vislabākos ieročus, lai uzvarētu. Mums tikai tie jāliek lietā ar stingru apņemšanos ik brīdi sākt un, ja tas būtu nepieciešams, atsākt cīņu aizvien no jauna.

Dodieties pie Gandarīšanas — Dieva žēlastības un piedošanas — sakramenta katru nedēļu un vienmēr, kad vien tas jums nepieciešams (tomēr uzmanieties arī no kārdinājuma kļūt pārāk sīkumainiem savā sirdsapziņā!). Pēc šī sakramenta saņemšanas mēs ietērpti Dieva žēlastībā būsim kā strauti, kas priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem (sal. Ps 104¹⁰³ 10) un veic savus kristieša pienākumus nepagurstot. Labi izmantojot šos Kunga dotos līdzekļus un lūdzot Viņam dāvāt mums ik dienas jo lielāku cerību, mēs iemantosim to pielīpošo prieku, kas raksturīgs Dieva bērniem, kas apzinās: „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Cerības spēka mudināti, mēs cīnīsimies par to, lai izdzēstu no zemes vaiga netīro traipu, ko tajā atstājuši naida sējēji, un no jauna — ar jaunu, prieka pilnu skatienu — atklāsim pasauli, ko Dievs ir radījis skaistu un tīru, un ko mēs tādu Viņam arī atgriezīsim, ja vien iemācīsimies nožēlot savas grēkus.

Marija māca mums cerību. Viņa pasludina: „No šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.“ (Lk 1, 48) No cilvēciskā viedokļa raugoties — vai tad viņai bija kāds pamats uz ko tādu cerēt? Kas gan viņa bija sava laikmeta vīriešu un sieviešu acīs? Vecās Derības izcilās varones Judīte, Estere un Debora iemantoja neizmērojamu cilvēcisku godu jau šeit uz zemes — cilvēki viņām uzgavilēja un viņas cildināja. Savukārt Marijas tronis — tāpat kā viņas Dēlam — ir Krusts. Visu Jaunavas Marijas atlikušo dzīvi līdz pat brīdim, kad viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesīs, vispārsteidzošākā mums šķiet tieši viņas klusā un nemanāmā klātbūtne. Svētais Lūkass, kurš Jaunavu Mariju labi pazina, atzīmē, ka viņa bija kopā ar pirmajiem mācekļiem viņu lūgšanā. Tā noslēdzās šīs zemes gaitas Tai, kurai vajadzēja tikt visas radības slavētai visā mūžībā.

Cik milzīga ir atšķirība starp mūsu Kundzes cerību un mūsu pašu nepacietību! Cik gan bieži mēs piesaucam Dievu, prasot no Viņa tūlītēju atalgojumu par kādu nieka labu darbiņu, ko esam paveikuši. Tiklīdz parādās pirmās grūtības, mēs sākam žēloties, un tik bieži nespējam palikt neatlaidīgi savos centienos un saglabāt dzīvu mūsu cerību. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mums trūkst ticības. „Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis“ (Lk 1, 45)