Numuru saraksts

Uz brīdi pārdomāsim šīs dienas, Ciešanu nedēļas otrdienas, Svētās Mises lasījumus, jo tie palīdz atšķirt labo Dieva bērnu lepnumu no postošās lepnības. Mēs runāsim par pazemību, kas ir tikums, kurš vienlaikus ļauj mums iepazīt gan mūsu postu, gan diženumu.

Mūsu niecīgums ir acīmredzams. Šeit nerunāju par mūsu dabiskajiem ierobežojumiem — par tām lielajām lietām, par kurām cilvēki sapņo, bet kuras tā arī nekad neizdara, kaut vai tikai tamdēļ, ka tam pietrūkst laika. Es vairāk domāju par to, ko darām slikti, par mūsu kļūdām, no kurām mēs būtu varējuši izvairīties. Mēs nemitīgi saskaramies ar savu paša nevarēšanu. Turklāt ir brīži, kad šķiet, ka visi mūsu trūkumi apvienojas it kā vēloties sevi atklāt vēl skaudrāk, lai liktu mums saprast, cik maz vērti esam. Ko lai tādos brīžos iesākam?

Expecta Dominum, „gaidi uz to Kungu.“ (sal. Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Ceri uz Kungu, dzīvo no cerības, mums māca Baznīca. Dzīvo ar ticību un mīlestību. Viriliter age, „Esi droša un stipra, mana sirds.“ (Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Esi drosmīgs! Kāda gan nozīme tam, ka esam veidoti no māla, ja visa mūsu cerība balstās Dievā? Ja arī kādā brīdī dvēsele pakrīt, piedzīvo kādus šķēršļus (taču tam nav noteikti tā jānotiek), viss, kas ir jādara — jālieto atbilstošas zāles tieši tāpat, kā to darām ikdienišķās situācijās, rūpējoties par miesas veselību. Un pēc tam — jāsāk atkal no jauna!

Vai esat ievērojuši kā ģimenēs, kurās tiek glabātas kādas dārgas dekoratīvas greznumlietiņas, piemēram, vāzes, vecāki rūpējas, lai tās nesaplīstu? Līdz kādu dienu bērns, kurš turpat netālu spēlējas, netīšām vāzi sasit. Vērtīgā piemiņas lietiņa ir sašķīdusi lauskās, un visa ģimene ir ļoti sarūgtināta, tomēr nekavējoties tiek mēģināts to labot. Lauskas tiek salasītas un rūpīgi salīmētas kopā, un beigās vāze ir atguvusi savu sākotnējo skaistumu.

Bet, ja saplēstais priekšmets ir vienkāršs fajansa vai māla trauks, parasti pietiek vien ar dažām kniedēm, dzelzs vai kāda cita metāla stieplītēm, lai trauka gabaliņus atkal sastiprinātu kopā. Tādējādi tas pat iegūst jaunu, oriģinālu izskatu.

Tas pats notiek arī mūsu iekšējā dzīvē. Saskaroties ar savām vājībām un grēkiem, ar savām kļūdām (lai arī, pateicoties Dieva žēlastībai, tās būtu nenozīmīgas), vērsīsimies pie mūsu Tēva un lūgšanā teiksim Viņam: Kungs, šeit es esmu — visā savā nabadzībā un trauslumā, sasists māla trauks. Salīmē mani atkal kopā, un tad ar manas nožēlas un Tavas piedošanas spēku es kļūšu vēl stiprāks un skaistāks nekā agrāk! Tā ir ļoti mierinoša lūgšana, ko varam izteikt ikreiz, kad vien kaut kas liek ieplīst šim trauslajam mālam, no kā esam veidoti.

Nebūsim pārsteigti, atklājot savu trauslumu, un nejutīsimies satriekti, ieraugot, cik viegli kāda nieka dēļ druskās saplīst mūsu labā apņemšanās. Uzticieties Kungam, ar kura palīdzību mēs vienmēr varam rēķināties. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (sal. Ps 27, 1) Ne no kā. Ja šādi vērsīsimies pie mūsu Debesu Tēva, mums nebūs jābaidās ne no kā un ne no viena.

Kā lūgties

Kā lūgties? Nebaidoties kļūdīties es uzdrošinos apgalvot, ka ir bezgalīgi daudz veidu kā lūgties. Mana vēlēšanās ir — kaut mēs visi iepazītu patiesu Dieva bērnu lūgšanu un nevis liekuļu tukšās pļāpas, kas izpelnījās šo Jēzus brīdinājumu: „Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstība, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.“ (Mt 7, 21) Tiem, kurus vada liekulība, iespējams, var izdoties imitēt „lūgšanas skaņu, taču ne tās patieso balsi, jo viņu lūgšanai pietrūkst dzīvības.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 139, 10 (PL 37, 1809)) un dedzīgas vēlēšanās pildīt Tēva gribu. Lai mūsu sauciens pēc Kunga vienmēr būtu vienots ar patiesu vēlmi īstenot dzīvē tās iedvesmas, ko Svētais Gars modina mūsu dvēselē.

Mums jācenšas, lai mūsos nav ne kripatiņas no divkosības. Pirmais, kas nepieciešams, lai atbrīvotos no šī ļaunuma, ko Kungs tik bargi nosoda, ir censties vienmēr un ik brīdi dzīvot, izjūtot riebumu pret grēku. Stipri un patiesi, sirdī un ar prātu mums jājūt īstenas bailes no nāvīga grēka. Tāpat arī mūsos vajadzētu būt ierastam un dziļi iesakņojušamies paradumam nicināt jebkuru kārdinājumu tīši izdarīt ikdienišķu grēku, jo lai arī šāda nolaidība nešķir mūs no Dieva žēlastības, tā tomēr kavē plūst pie mums visām dievišķās žēlastības straumēm.