Numuru saraksts

Līdzība par kalpu, kurš bija parādā savam kungam desmit tūkstošus talentu (sal. Mt 18, 24), ļoti labi atspoguļo mūsu stāvokli Dieva priekšā. Arī mēs tāpat kā viņš nevaram atmaksāt to milzu parādu, kas mums ir ar Dievu par daudzajām no Kunga saņemtajām žēlastībām. Turklāt šim parādam mēs esam pievienojuši vēl arī savus personiskos grēkus. Lai arī kā mēs censtos, mums nekad neizdosies atlīdzināt Kungam par visu, ko Viņš mums ir piedevis. Bet cilvēku taisnīguma bezspēcībai pretī nostājas Dieva žēlsirdības bezgalība. Dievs var atlaist mums mūsu parādu un izlīgt ar mums,jo „Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ (Ps 106¹⁰⁵, 1)

Šai līdzībai, kā labi zināt, ir otrā daļa, kas ir krasā pretstatā pirmajai. Kalps, kuram nupat tika atlaists milzīgs parāds, neiežēlojas par savu biedru, kurš tam ir parādā vien simts denāriju. Šai brīdī atklājas viņa sirds zemiskums. No likuma viedokļa raugoties, neviens nevar viņam liegt izmantot savas tiesības un pieprasīt, lai tiek atdota nauda, kas tam ir parādā, tomēr kaut kas mūsos iekšēji saceļas un saka, ka šī neiecietīgā rīcība ir tālu no īstena taisnīguma. Nav taisnīgi, ka tas, pret kuru tikai pirms mirkļa izturējušies ar žēlsirdību un sapratni, neizrāda ne mazumiņu iecietības pret savu parādnieku. Atcerieties, ka taisnīgums neizpaužas tikai kā strikta pienākumu un tiesību ievērošana; tas nav matemātikas uzdevums, kura atrisināšanai pietiek vien ar to, ka zinām, kā saskaitīt un atņemt.

Cilvēka vājums un Kunga žēlsirdība

Kungs ir kļuvis tik tuvs savām radībām, ka mēs visi sirdī glabājam slāpes pēc kaut kā augstāka, ilgojamies pēc garīguma, alkstam būt labi. Es tagad apzināti vēlos uzmodināt tevī šīs ilgas, lai tu nešaubītos, ka Dievs tev uzticas. Ja vien ļausi Viņam sevī darboties, tu, neatstājot savu pašreizējo dzīves vidi un apstākļus, kļūsi par noderīgu instrumentu Viņa rokās un nesīsi tādus augļus, par kādiem pat nebūsi sapņojis. Uzmanies, lai naivas augstprātības dēļ pietiekami nenovērtējot grūtības, ar kurām tev nāksies sastapties kristīgo ceļu ejot, tu galu galā gļēvulīgi nenodod Kunga uzticību tev.

Iespējamībai, ka tas varētu notikt, nevajadzētu mūs izbrīnīt. Kā savas kritušās dabas sekas, kā iedzimtā grēka radīto ievainojumu, ko vēl smagāku dara mūsu personīgie grēki, mēs sevī nesam dumpīguma garu — noslieci pretoties Dieva žēlastībai. Tādēļ mums vēl jo karstāk jācenšas tiekties augšup, pildot ikvienu no saviem ikdienas pienākumiem (kas ir vienlaikus gan cilvēciski, gan dievišķi) tā, lai tie savu galamērķi atrod Dieva mīlestībā. Turklāt mums tas jādara ar lielu pazemību, nožēlas pilnu sirdi un pilnīgā paļāvībā uz Kunga palīdzību, vienlaikus veltot šim darbam vislielākās pūles, tā it kā tā rezultāts būtu atkarīgs vienīgi no mums.

Kamēr vien ritēs šī cīņa (un tas būs līdz pat mūsu nāves dienai), tev vienmēr būs jārēķinās ar iespēju, ka vari saņemt niknus uzbrukumus gan no saviem iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, laiku pa laikam tavu prātu neliks mierā un šaustīs domas par kādreiz pieļautajām kļūdām, kuru varbūt būs bijis ne mazums. Tomēr nekrīti izmisumā, saku to tev mūsu Kunga vārdā. Ja tā notiks (kaut nekur nav teikts, ka tam jānotiek, nedz arī, ka tā būtu kāda ierasta parādība), pārvērt šo gadījumu iespējā vēl vairāk vienoties ar Kungu, jo Viņš, kurš tevi izvēlējies par savu bērnu, nekad tevi nepametīs. Dievs pieļauj pārbaudījumus, lai tu Viņu mīlētu vēl stiprāk un lai vēl skaidrāk apjaustu Viņa pastāvīgo aizsardzību un mīlestību pret tevi.

Es atkārtoju: nezaudē dūšu! Jēzus, kurš mums piedeva pie Krusta, turpina piedāvāt mums savu piedošanu Gandarīšanas sakramentā un, būdams Kristus, Taisnīgais, vienmēr mūs aizstāv sava Tēva priekšā. Viņš pats ir izpirkuma upuris par mūsu, un ne tikai mūsu,bet gan visas pasaules grēkiem (1 Jņ 2, 1-2), lai mēs uzvarētu kopā ar Viņu.

Uz priekšu! Lai notiek, kas notikdams. Turies cieši pie Kunga rokas un atceries, ka Dievs nekad nezaudē kaujas. Ja kaut kāda iemesla dēļ esi no Viņa attālinājies, atgriezies, pazemīgi sākot visu aizvien no jauna; ik dienas esi kā pazudušais dēls, vēl vairāk — esi pazudušais dēls vairākkārt dienā; ar patiesu nožēlu atjauno savas sirds šķīstību Grēksūdzē, kas ir īsts Dieva Mīlestības brīnums. Šajā brīnišķīgajā sakramentā Kungs šķīsta tavu dvēseli un piepilda tevi ar prieku un spēku, lai tu nepagurtu cīņā un vienmēr atgrieztos pie Dieva, pat brīžos, kad viss liekas tumšs un drūms. Arī Dievmāte — mūsu māte — savā mātišķajā gādībā vienmēr tevi aizstāvēs un stiprinās ceļā.

Dievs nekad nepagurst piedot

Svētie Raksti mūs brīdina, ka pat „taisnais krīt septiņas reizes.“ (Sak 24, 16). Ikreiz, kad lasu šos vārdus, mana dvēsele notrīs mīlestībā un sāpēs. Ar šo dievišķo brīdinājumu Kungs jau atkal nāk mums pretī, lai runātu par savu neizsmeļamo žēlsirdību, maigumu un piedošanu. Varat būt droši, ka Dievs nevēlas mūsu grēkus un vājības, taču Viņš tos pazīst un ar tiem pat rēķinās, lai vadītu mūs mūsu svēttapšanas ceļā.

Es teicu — mana dvēsele notrīs mīlestībā. Kad palūkojos uz savu dzīvi, es patiesi redzu, ka neesmu nekas, ka nekam nederu, ka man nekas nepieder un ka es neko nevaru — es esmu nekas! Toties Viņš ir viss un vienlaicīgi arī — Viņš ir mans un es esmu Viņa, jo Viņš nekad mani neatraida, jo Viņš ir atdevis sevi par mani. Vai esat redzējuši vēl lielāku mīlestību?

Tomēr mana dvēsele notrīs arī sāpēs, jo kad pārdomāju savu rīcību, es pats nesaprotu, kā esmu varējis tik daudz reižu atraidīt savu Kungu. Man pietiek vien atskatīties uz tām pāris stundām, kas šodien nodzīvotas, lai atklātu savā uzvedībā tik daudz mīlestības un uzticības trūkuma. Mani tas patiesi sāpina, tomēr neatņem mieru. Es nometos Dieva priekšā ceļos un atklāti atzīstu savu stāvokli. Un nekavējoties saņemu Viņa palīdzību un dzirdu kā manas sirds dziļumos Kungs saka man vēl un vēlreiz: meus es tu! (Is 63, 1)— „„Mans tu esi!“ Es zinu un vienmēr esmu zinājis, kāds tu esi. Uz priekšu!“

Citādi nemaz nevar būt. Ja pastāvīgi meklēsim Dieva klātbūtni un nostāsimies Viņa priekšā, augs mūsu paļāvība uz Kungu, mēs pārliecināsimies, ka Viņa mīlestība un aicinājums vēl aizvien ir spēkā — Dievs nekad nepagurst mūs mīlēt. Cerība liek mums pārliecināties, ka bez Kunga mēs netiekam galā pat ne ar vismazāko no saviem pienākumiem, turpretī kopā ar Viņu, ar Viņa žēlastības palīdzību mūsu ievainojumi sadzīst un mēs tiekam ietērpti Viņa spēkā, kas mums palīdz stāvēt pretī ienaidnieka uzbrukumiem un kļūt pilnīgākiem. Īsi sakot, apziņai, ka esam veidoti no vienkārša māla, pirmām kārtām vajadzētu kalpot tam, lai stiprinātu mūsos cerību Jēzum Kristum.

Cerības tikums mums dod drošu pārliecību, ka Dievs mūs vada ar savu dievišķi tālredzīgo visvarenību un dod mums visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs cīņā uzvarētu; tas liek mums apzināties Kunga nebeidzamo labvēlību pret cilvēkiem — pret tevi, pret mani. Dievs vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt, Viņš nekad nepagurst to darīt. Viņu interesē tavi prieki un panākumi, tava mīlestība, arī tavas nedienas, sāpes un neveiksmes. Tāpēc negaidi, lai cerētu uz Kungu tikai tad, kad sastapsies ar savu vājumu — vērsies pie sava Debesu Tēva gan labos laikos, gan pārbaudījumu brīžos, meklējot patvērumu Viņa žēlsirdīgajā aizsardzībā. Nav vajadzīga pārāk liela pazemība, lai atzītu neapgāžamo realitāti, ka neesam nekas — visīstākā nuļļu virkne, taču šī pārliecība par mūsu personisko niecīgumu pārvērtīsies par neuzveicamu spēku, kad ieraudzīsim, ka pa kreisi visām šīm nullēm stāv Kristus, un aptversim cik neizmērojami liels skaitlis tas ir. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (Ps 27²⁶, 1)

Pierodiet itin visur un visā saskatīt Dievu, apzināties, ka Viņš mūs vienmēr gaida, mūs vēro un taisnīgi prasa, lai Viņam uzticīgi sekojam, nepametot savu vietu šajā pasaulē. Mums jāiet pa dzīvi ar mīloša cilvēka modrību un patiesu apņemšanos cīnīties, lai nezaudētu Dieva draudzību.

Dieva bērna cīņa nekādā gadījumā nav skumja atteikšanās, drūma samierināšanās vai zaudēts prieks. Savā cīņā Dieva bērns jūtas un uzvedas kā iemīlējies cilvēks, kurš vai strādā vai atpūšas, priecājas vai skumst, domās vienmēr ir pie savas mīļotās un viņas dēļ ir gatavs ar prieku stāties pretī jebkurām grūtībām. Mūsu — kristiešugadījumā — mūsu mīļotais ir Dievs, kurš, es vēlreiz atgādinu, nekad nezaudē cīņās, tādēļ kopā ar Viņu, mēs vienmēr esam uzvarētāji. Pieredze man rāda, ka, ja vien es uzticīgi cenšos atbildēt Kunga prasībām, „Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ.Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.“ (Ps 23, 2-4)

Dvēseles cīņās vislabākā stratēģija nereti ir būt pastāvīgam, pacietīgi un neatlaidīgi izmantojot tos ieročus, ko Dievs mums devis. Stipriniet savu ticību. Es atgādinu, ka savā iekšējā dzīvē jums reizēm nāksies ciest neveiksmes, piedzīvot kāpumus un kritumus (lai Dievs dod, ka tie nebūtu pārāk smagi), jo neviens nav pasargāts no šīm neveiksmēm. Bet Kungs, kas ir visvarens un žēlsirdīgs, mums ir devis vislabākos ieročus, lai uzvarētu. Mums tikai tie jāliek lietā ar stingru apņemšanos ik brīdi sākt un, ja tas būtu nepieciešams, atsākt cīņu aizvien no jauna.

Dodieties pie Gandarīšanas — Dieva žēlastības un piedošanas — sakramenta katru nedēļu un vienmēr, kad vien tas jums nepieciešams (tomēr uzmanieties arī no kārdinājuma kļūt pārāk sīkumainiem savā sirdsapziņā!). Pēc šī sakramenta saņemšanas mēs ietērpti Dieva žēlastībā būsim kā strauti, kas priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem (sal. Ps 104¹⁰³ 10) un veic savus kristieša pienākumus nepagurstot. Labi izmantojot šos Kunga dotos līdzekļus un lūdzot Viņam dāvāt mums ik dienas jo lielāku cerību, mēs iemantosim to pielīpošo prieku, kas raksturīgs Dieva bērniem, kas apzinās: „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Cerības spēka mudināti, mēs cīnīsimies par to, lai izdzēstu no zemes vaiga netīro traipu, ko tajā atstājuši naida sējēji, un no jauna — ar jaunu, prieka pilnu skatienu — atklāsim pasauli, ko Dievs ir radījis skaistu un tīru, un ko mēs tādu Viņam arī atgriezīsim, ja vien iemācīsimies nožēlot savas grēkus.

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un „paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.“ (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.“ (Jņ 14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.“ (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.