Numuru saraksts

Atcerieties līdzību par talentiem! Kalps, kurš saņēma vienu talentu, varēja to likt lietā tāpat kā viņa biedri. Viņš varēja pacensties izmantot to, kas viņam bija, lai tas nestu augļus. Bet tā vietā, ko šis kalps dara? Viņš ir noraizējies par to, ka var savu talentu nozaudēt. Labi. Un kādu risinājumu tas rod? Viņš aiziet un ierok to zemē! (sal. Mt 25, 18) Un viņa talents nenes augļus.

Neaizmirsīsim šo gadījumu, šī cilvēka slimīgās bailes godīgi izmantot savas spējas strādāt, savu prātu, gribu, visu sevi. Izskatās it kā šis nelaimīgais teiktu: „Es aprakšu un paslēpšu savu brīvību, toties tā būs drošībā!“ Taču tā nav. Viņš savu brīvību virza uz kaut ko ļoti noteiktu — uz nabadzīgu un neauglīgu sausumu. Šis cilvēks izdarīja izvēli, jo kaut kāda izvēle bija jāizdara, taču viņš izdarīja sliktu izvēli.

Nav nekā kļūdaināka kā pretnostatīt brīvību pašatdevei, jo pašatdeve nāk no brīvības. Piemēram, kad māte mīlestībā uz saviem bērniem uzupurējas, viņa ir izdarījusi savu izvēli; un jo lielāka ir mātes mīlestība, jo lielāka būs arī viņas brīvība. Ja viņas mīlestība būs liela, viņas brīvība nesīs daudz augļu. Viņas bērnu labums ir atkarīgs no šīs svētīgās brīvības, kas pārtop pašaizliedzībā, un no šīs svētīgās pašatdeves, kas ir pati brīvība.

No pašas pirmās stundas

„Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam.“ (Mt 20, 1) Jūs jau zināt, kā šis stāsts turpinās. Viņš vairākas reizes atgriežas tirgus laukumā, lai nolīgtu strādniekus. Daži tiek nolīgti rīta agrumā, bet citi jau gandrīz līdz ar tumsas iestāšanos. Visi saņem denāriju — sudraba monētu — „algu, ko es jums apsolīju, citiem vārdiem sakot, manu attēlu un līdzību, jo Valdnieka attēls ir iegravēts uz katras sudraba monētas.“ (Sv. Hieronīms, Commentariorum in Matthaeum libri, 3, 20 (PL 26, 147) Tāda ir Dieva žēlsirdība. Viņš ikvienu aicina saskaņā ar katra personiskajiem apstākļiem, jo Viņš vēlas „lai visi cilvēki tiktu izpestīti.“ (sal. 1 Tim 2, 4) Bet mēs esam piedzimuši kā kristieši, esam audzināti ticībā un saņēmuši skaidru aicinājumu no mūsu Kunga. Tāda ir patiesība. Tāpēc, kad Viņš jūs aicina, pat ja tā būtu pēdējā stunda, vai varat palikt turpat laukumā, sildoties saulīte, kā to darīja daudzi no strādniekiem līdzībā, jo viņiem taču bija tik daudz laika?

Lai mūsu laiks — pat ne sekunde, nepārspīlējot — nepaiet tukšā, velti izniekota. Ir jāstrādā. Pasaule ir liela un tajā ir miljoniem dvēseļu, kuras vēl nav dzirdējušas Kristus mācību visā tās pilnībā. Es vēršos pie ikviena no jums. Ja tev ir daudz brīva laika, vēlreiz nedaudz padomā par to. Ļoti iespējams, ka tu esi kļuvis remdens, ka, pārdabiski izsakoties, esi kļuvis kā paralizēts. Tu nevirzies uz priekšu, esi apstājies. Tu nenes augļus, jo nedari visu, kas tavos spēkos, to cilvēku labā, kas ir tev līdzās, un tur, kur tu uzturies ikdienas — tavā darbā un ģimenē.

Strādāt auglīgi Dieva dēļ

Tagad pārdomāsim līdzību par cilvēku, kas „pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu.“ (Mt 25, 14) Ikvienam no viņiem kunga prombūtnes laikā tiek uzticēta atšķirīga mantas daļa. Domāju, ka būtu lietderīgi pārdomāt to, kā rīkojās cilvēks, kurš bija saņēmis vienu talentu. Viņa rīcība bija tāda, kādu manā zemē cilvēki sauc par „dzeguzes parazītismu“. Viņa aprobežotais prāts domā un šaubās, bet tad izlemj — viņš „aizgāja un ieraka to zemē, un tā paslēpa sava kunga naudu.“ (Mt 25, 18)

Kādu gan darbu šis cilvēks varēs darīt turpmāk, ja viņš ir atteicies no darba instrumentiem? Izvēloties vieglāko ceļu, viņš ir rīkojies bezatbildīgi. Kad kungs atgriezīsies, viņš vienkārši atdos to, ko bija saņēmis. Sākot no šī brīža un turpmāk viņš tikai notrieks savu laiku — minūtes, stundas, dienas, mēnešus, gadus — visu dzīvi! Pārējie tikmēr ir aizņemti tirgojoties. Viņi godprātīgi rūpējas par to, lai varētu atgriezt viņiem uzticēto mantas daļu ar uzviju, jo kungam ir tiesības saņemt augļus. Viņa norādījumi ir pilnīgi skaidri: negotiaminidumvenio — „tirgojieties, kamēr es pārnākšu!“ (Lk 19, 13) Bet šis cilvēks nolemj tā nedarīt un līdz ar to visa viņa dzīve kļūst bezjēdzīga.

Cik gan nožēlojami būtu, ja mūsu nodarbošanās būtu laika, kas ir Dieva dāvāts dārgums, notriekšana! Šādai rīcībai nebūtu attaisnojuma. „Lai neviens nesaka: man ir tikai viens talents, es neko nevaru darīt. Pat ar vienu vienīgu talentu tu vari rīkoties teicamā veidā.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 78, 3 (PG 58,714)) Skumji ir neizmantot un negūt patiesu labumu no tiem dažiem vai daudziem talantiem un spējām, ko Dievs ir piešķīris ikvienam cilvēkam, lai viņš varētu sevi veltīt kalpošanai citu cilvēku dvēselēm un visai sabiedrībai!

Kad kristietis nelietderīgi notriec laiku šajā pasaulē, respektīvi, kad sava egoisma dēļ viņš izvairās no saviem pienākumiem, slēpjas un bēg no tiem, viņš sevi pakļauj briesmām „zaudēt Debesis“. Cilvēks, kurš mīl Dievu, ne tikai nodod Kristus rīcībā un Viņa kalpojumam visu, kas tam pieder un kas viņš ir, bet vēl vairāk — atdod pats sevi. Viņš nav skopulīgs. Viņa skatiens nav vērsts uz savu „es“ — savu veselību, labo vārdu vai karjeru.

„Mans, mans, mans“ — tas ir veids, kādā domā, runā un rīkojas daudzi ļaudis. Cik gan nepatīkama ir šāda attieksme! Svētais Hieronīms skaidro: „patiesi ir sacīts, lai attaisnotu savus grēcīgos darbus (sal. Ps 141¹⁴⁰, 4), šie ļaudis lepnības grēkam pievieno slinkumu un nolaidību.“ (Sv. Hieronīms, Commentarium in Matthaeum libri, 4, 25 (PL 26, 195))

Tā ir lepnība, kas liek cilvēkiem pastāvīgi domāt: „Mans, mans, mans.“ Tas ir netikums, kas cilvēkus padara neauglīgus un bezjēdzīgus; tas apklusina viņu dedzīgo vēlēšanos strādāt Dievam un noved pie tā, ka viņi notriec savu laiku. Bīsties no dīkdienības, tā vietā drīzāk samin kājām savu egoismu. Tu vēlies savu dzīvi paturēt sev? Nē. Atdod to Dievam un Kunga mīlestības dēļ — visu cilvēku labumam. Izroc savu aprakto talentu! Gādā, lai tas nestu augļus, un tu iemantosi prieku apzinoties, ka šajā pārdabiskajā darbā nav svarīgi, vai tā rezultāts šajā pasaulē būs brīnums, ko cilvēki apjūsmos. Vienīgā lieta, kas patiešām ir svarīga, — atdot visu, kas mēs esam, un visu, kas mums pieder, cenšoties, lai mūsu talents tiktu lietderīgi izmantots un nemitīgi nestu labus augļus.

Varbūt Dievs mums ir piešķīris vēl tikai vienu gadu, lai mēs Viņam kalpotu. Nedomā, ka tev vēl ir pieci vai vismaz divi gadi. Koncentrējies tikai uz šo vienu gadu, kas tikko sācies. Atdod to Dievam, neaproc to! Tāda lai ir mūsu apņemšanās!