Numuru saraksts

Stiprums (drosme), miers, pacietība, augstsirdība

Tagad apdomāsim dažus no šiem cilvēciskajiem tikumiem. Kamēr runāšu, jūs no savas puses turpiniet sarunu ar mūsu Kungu: lūdziet, lai Viņš mums visiem palīdz un mudina mūs šodien dziļāk izprast Viņa Iemiesošanās noslēpumu, lai arī mēs ar savu dzīvi mācētu saviem līdzcilvēkiem sniegt dzīvu liecību par Viņu, kurš ir nācis, lai mūs atpestītu.

Nevienam cilvēkam — vai viņš būtu kristietis, vai nē — dzīve nav viegla. Protams, reizēm gadās, ka viss notiek tā, kā esam plānojuši. Bet parasti tas ilgst tikai īsu brīdi. Dzīvē mēs vienmēr saskaramies ar grūtībām un savās sirdīs izjūtam gan prieku, gan sarūgtinājumu. Tieši šajā, tēlaini izsakoties, kalēja smēdē cilvēks var iemantot stiprumu, pacietību, augstsirdību un izturību.

Stipruma jeb drosmes tikums piemīt cilvēkam, kurš neatlaidīgi dara to, ko viņam liek sirdsapziņa. Viņš nemēra darba vērtību balstoties vienīgi uz ieguvumiem, ko tas viņam sniedz, bet gan raugoties uz to, kādu kalpojumu šis darbs nes citiem. Reizēm stiprs cilvēks cieš, tomēr nekad nepadodas; viņš raud, bet savas asaras norij. Kad nāk smagas un neparedzētas grūtības, tās viņu nesaliec. Atcerieties piemēru, ko sniedz Makabiešu grāmata — kāds vecs vīrs, Elāzārs, izvēlas mirt, lai nepārkāptu Dieva likumu: „Tāpēc, tagad drosmīgi aiziedams no dzīves, es būšu izrādījies sava vecuma cienīgs un jauniešiem būšu atstājis cildenu piemēru labprātīgi cēli doties nāvē svēto un godājamo likumu dēļ.“ (2 Mak 6, 27-28)

Dabiskums un vienkāršība ir divi brīnišķīgi cilvēciskie tikumi, kas mums ļauj pieņemt Kristus vēsti. Turpretim, tieksme lietas sarežģīt, samudžināt, visu laiku domāt par un ap sevi, uzceļ mums apkārt it kā mūri, kas nereti liedz saklausīt Kunga balsi. Atcerieties Kristus pārmetumu farizejiem: viņi dzīvo ačgārnā pasaulē, kurā likums pieprasa ziedot desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, tai pašā laikā novārtā pametot svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Dzeramo ūdeni viņi izkāš itin rūpīgi, lai pat ods tur neiekļūtu, taču ūdenī nepamanītos kamieļus viņi aprij. (sal. Mt 23, 23-24)

Nē. Nav jābūt ne savādai, ne neparastai nedz kristiešu dzīvei, nedz to godīgo cilvēku dzīvei, kuri ne jau savas vainas dēļ nepazīst Kristu. Visi cilvēciskie tikumi, ko mēs šodien pārdomājām, noved pie viena un tā paša secinājuma. Patiesi cilvēcisks ir tas, kurš cenšas būt patiess, uzticams, atklāts, drosmīgs, atturīgs, dāsns, mierīgs, taisnīgs, strādīgs, pacietīgs. Būt šādam cilvēkam, iespējams, varētu būt grūti, bet nekad dīvaini. Ja dažiem cilvēkiem tas šķiet pārsteidzoši, tad tas ir tādēļ, ka viņu acis ir aptumšotas un viņu skatienu aizklāj slēptas gļēvulības un noteiktības trūkuma aizsegs.

Kad kristietis cīnās, lai iegūtu šos tikumus, viņa dvēsele sagatavojas auglīgi saņemt Svētā Gara žēlastību. Tādā veidā Svētais Gars Paraklēts ar savām iedvesmām cilvēka dvēselē stiprina viņa labās cilvēciskās īpašības. Vissvētās Trīsvienības Trešā Persona, dvēseles maigais Viesis, izlej savas dāvanas: gudrības, saprāta, padoma, spēka, atziņas, dievbijības un Kunga bijāšanas dāvanu. (sal. Is 11, 2)

Tad cilvēks piedzīvo prieku un mieru. (sal. Gal 5, 22) Līksmu mieru, iekšēju līksmību, kas iet roku rokā ar cilvēcisko prieka tikumu. Un brīdī, kad, šķiet, ka viss sabrūk mūsu acu priekšā, mēs saprotam, ka patiesībā tā nav, jo „Tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā.“ (Ps 43⁴², 2) Ja Dievs mājo mūsu dvēselē, tad viss pārējais — nav svarīgi, cik būtisks tas varētu likties, — ir mazsvarīgs un pārejošs, turpretim mēs Dievā — paliekoši.

Caur dievbijības dāvanu Svētais Gars mums palīdz būt drošiem, ka esam Dieva bērni. Un, būdami Dieva bērni, kā gan mēs varam būt noskumuši? Skumjas ir egoisma pārpaliekas. Ja mēs patiesi gribam dzīvot Dievam, mums nekad netrūks dzīvesprieka, pat ne tad, kad atklāsim savas kļūdas un postu. Prieks ienāks mūsu lūgšanas dzīvē tādā mērā, ka neatliks nekas cits kā vien no prieka sākt dziedāt. Jo mēs mīlam, un iemīlējušies cilvēki dzied.