Numuru saraksts

Tagad, kad tikko aizsākusies Klusā nedēļa un tik tuvu ir brīdis, kad atcerēsimies to, kā Kalvārijā norisinājās visas cilvēces atpestīšanas darbs, manuprāt, ir īpaši piemērots laiks, lai tu un es pārdomātu to, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus mūs atpestīja, un lai kontemplētu Viņa patiesi neizsakāmo mīlestību uz mums — šīm nabaga radībām, kas esam veidoti no zemes pīšļiem.

„Piemini, ka tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.“ (Pelnu kaisīšanas rits (sal. Rad 3, 19)) Tā mūsu Māte Baznīca mūs pamācīja Gavēņa laika sākumā, lai mēs nekad neaizmirstu, cik niecīgi esam, un to, ka pienāks diena, kad mūsu miesa, kas tagad ir dzīvības pārpilna, pazudīs kā putekļu mākonis zem mūsu kājām, ejot pa lauku ceļu, un izgaisīs kā migla, ko izklīdina saules stari. (sal. Gudr 2, 3)

Kristus piemērs

Bet pēc šī skaudrā atgādinājuma par mūsu katra personīgo niecīgumu, vēlos jums parādīt kādu citu lielisku patiesību: Dieva varenību, kurš mūs uztur un piepilda ar savu dievišķību. Ieklausieties Apustuļa vārdos: „Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti.“ (2 Kor 8, 9) Ja mierīgi palūkosieties uz mūsu Kunga piemēru, uzreiz redzēsiet, ka tas mums dod vielu pārdomām visai dzīvei un pamudinājumu patiesi apņemties būt dāsnākiem, konkretizējot šo apņemšanos ar reāliem darbiem. Jo neaizmirstiet, ka mērķis, kas mums ikkatram jāsasniedz, ir šis: identificēties ar Jēzu Kristu, kurš — kā tikko dzirdējāt — kļuva nabags tevis un manis dēļ un cieta, atstādams mums priekšzīmi, lai mēs sekotu Viņa pēdās. (sal. 1 Pēt 2, 21)

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un „paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.“ (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.“ (Jņ 14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.“ (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.

Šobrīd nevaram apstāties pie visām Svēto Rakstu vietām, kurās redzam Jēzu Kristu runājam ar Tēvu, jo tādu ir bezgala daudz. Tomēr domāju, ka nedrīkstam nepakavēties pie tāmpiepildītajām stundām, kas ievadīja Viņa Ciešanas un Nāvi, un kurās Viņš sagatavojās, lai īstenotu Upuri, kas mums atgrieza Dieva mīlestību. Uzticības pilnā gaisotnē Pēdējo vakariņu laikā, mīlestība, kas mīt Jēzus Sirdī, plūst pāri malām: Viņš vēršas lūgšanā pie Tēva, pasludina Svētā Gara atnākšanu un uzmudrina savējos nekad nepārstāt dedzīgi mīlēt un ticēt.

Tikpat dedzīgā gara sakopotībā Pestītājs turpina lūgšanu Ģetzemanes dārzā, jūtot jau tik neizbēgami tuvas gaidāmās Ciešanas ar visiem to pazemojumiem un mocībām, ar šausmīgo krustu, kurā ierasts piekalt ļaundarus, un pēc kura Viņš tomēr tik ļoti ir ilgojies.„Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis!“ (Lk 22, 42) un tūlīt pat — „tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!“ (Lk 22, 42) Vēlāk, jau būdams piekalts krustā, pilnīgi viens Viņš — mūžīgais priesteris ar izplestām, it kā visu cilvēci apskaut gribošām rokām — turpina runāt ar Tēvu: „Tavās rokās es nododu savu garu!“ (Lk 23, 46)