Numuru saraksts

Ikdienišķs ceļš

Tikko runājām par cilvēciskajiem tikumiem. Tagad varbūt daži no jums varētu domāt: bet, lai rīkotos šādi, vai nav jāaiziet prom no ierastās vides? Vai tas nav kas pārāk attāls mūsu ikdienas dzīvei? Nē. Nekur nav rakstīts, ka kristiešiem vajadzētu būt svešiniekiem šajā pasaulē. Mūsu Kungs Jēzus Kristus ar saviem darbiem un vārdiem ir slavējis kādu cilvēcisko tikumu, kas man ir īpaši tuvs. Tas ir dabiskuma un vienkāršības tikums.

Atcerieties, kā mūsu Kungs ienāk pasaulē — gluži tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Savu bērnību un jaunību Jēzus pavada Palestīnas ciematā, kurā Viņš ne ar ko neatšķiras no pārējiem ciemata ļaudīm. Viņa publiskās dzīves laikā mēs atkal un atkal dzirdam atbalsis no Viņa pavisam ikdienišķās dzīves Nācaretē. Viņš runā par darbu, rūpējas par to, lai Viņa mācekļi atpūstos. (sal. Mk 6, 31) Viņš nemitīgi satiekas ar visdažādākajiem cilvēkiem un nekad nevienam neatsaka sarunu. Saviem sekotājiem Jēzus pat atklāti saka, lai tie ļauj bērniem nākt pie Viņa. (sal. Lk 18, 16) Iespējams, atsaucot atmiņā pats savu bērnību, Viņš kādā līdzībā izmanto piemēru par bērniem, kas spēlējas tirgus laukumā. (sal. Lk 7, 32)

Vai tas viss nav pavisam parasti dabiski un vienkārši? Vai to visu nevar piedzīvot ikdienas dzīvē? Reizēm gan gadās, ka, pierodot pie pašsaprotamā un ikdienišķā, cilvēki neapzināti sāk meklēt kaut ko spilgtu un samākslotu. Arī jūs noteikti kādreiz būsiet saskārušies ar šādiem gadījumiem. Piemēram, tiek apbrīnotas skaistas, tikko nogrieztas rozes ar maigi aromātiskām ziedlapiņām, un kāds, nezinot neko par šo ziedu izcelsmi, pamanās izteikt komentāru: „Tās izskatās tik skaistas, droši vien mākslīgas!“

Dabiskums un vienkāršība ir divi brīnišķīgi cilvēciskie tikumi, kas mums ļauj pieņemt Kristus vēsti. Turpretim, tieksme lietas sarežģīt, samudžināt, visu laiku domāt par un ap sevi, uzceļ mums apkārt it kā mūri, kas nereti liedz saklausīt Kunga balsi. Atcerieties Kristus pārmetumu farizejiem: viņi dzīvo ačgārnā pasaulē, kurā likums pieprasa ziedot desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, tai pašā laikā novārtā pametot svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Dzeramo ūdeni viņi izkāš itin rūpīgi, lai pat ods tur neiekļūtu, taču ūdenī nepamanītos kamieļus viņi aprij. (sal. Mt 23, 23-24)

Nē. Nav jābūt ne savādai, ne neparastai nedz kristiešu dzīvei, nedz to godīgo cilvēku dzīvei, kuri ne jau savas vainas dēļ nepazīst Kristu. Visi cilvēciskie tikumi, ko mēs šodien pārdomājām, noved pie viena un tā paša secinājuma. Patiesi cilvēcisks ir tas, kurš cenšas būt patiess, uzticams, atklāts, drosmīgs, atturīgs, dāsns, mierīgs, taisnīgs, strādīgs, pacietīgs. Būt šādam cilvēkam, iespējams, varētu būt grūti, bet nekad dīvaini. Ja dažiem cilvēkiem tas šķiet pārsteidzoši, tad tas ir tādēļ, ka viņu acis ir aptumšotas un viņu skatienu aizklāj slēptas gļēvulības un noteiktības trūkuma aizsegs.