Numuru saraksts

Ir 4 numuri grāmatā «Dieva draugi », kuru temati ir Atklātība.

Patiesums un taisnīgums

Cilvēcisko tikumu praktizēšana prasa no mums pastāvīgu piepūli, jo nav viegli saglabāt godprātību, saskaroties ar situācijām, kas var likt riskēt ar mūsu labklājību un drošības sajūtu. Pievērsiet uzmanību, cik šķīsts un neaptraipīts ir patiesuma tikums. Vai tiesa, ka tas vairs nevienam nepiemīt? Vai tiešām kompromisu, lišķēšanas un lietu izskaistināšanas prakse beidzot ir uzvarējusi? Cilvēki baidās no patiesības un, lai attaisnotu savu rīcību, lieto nobružātas frāzes, apgalvojot, ka neviens vairs nerunā patiesību un nedzīvo patiesībā, ka itin visi ir spiesti izlikties un melot.

Par laimi tas tā nav. Ir daudz cilvēku — kristiešu un nekristiešu, — kas ir gatavi upurēt savu godu un labo vārdu patiesības dēļ; tie ir cilvēki, kas neielaižas kompromisos, drudžaini meklējot sev „siltāko vietu zem saules“. Viņi ir tie, kas, mīlot patiesību, prot atzīt un labot savas kļūdas. Turpretim cilvēki, kuri jau no sākta gala melo, savu uzvedību nekad nelabos, jo viņiem patiesība ir vien skaļš vārds, aiz kura noslēpt savu atkāpšanos no jebkādiem principiem.

Ievērojiet, ka tas, kuru ir samaitājusi miesaskāre, garīgajā dzīvē stāv uz vietas; viņš nav spējīgs uz labiem darbiem, viņš ir garīgi kropls, viņš ir kā nekam nederīga lupata, kas mētājas uz grīdas. Vai esat redzējuši progresējošās paralīzes slimniekus, kas nevar paši par sevi parūpēties, piecelties kājās? Reizēm viņi pat nevar pakustināt galvu. Tas pats pārdabiskajā dzīvē notiek ar tiem, kam trūkst pazemības un kas gļēvulīgi padevušies miesaskārei. Viņi neko neredz, nedzird un nesaprot. Viņi ir paralizēti un kā prātu zaudējuši. Ikvienam no mums ir jāpiesauc Kungs un Dievmāte, lūdzot, lai mums tiek dāvāta pazemība un stingra apņēmība dievbijīgi izmantot dievišķo grēksūdzes sakramentu. Nepieļaujiet, ka jūsu dvēselēs iemetinās netiklības perēklis, lai cik arī mazs tas nebūtu. Runājiet! Kamēr vien ūdens ir tekošs, tas ir tīrs; bet, sastāvoties, tas pārvēršas par atbaidošas netīrības pilnu peļķi — no dzeramā ūdens tas pārtop mošķu virumā.

To, ka šķīstība ir iespējama un, ka tā ir prieka avots, jūs zināt tikpat labi kā es. Arī to, ka reizi pa reizei tā prasa mazliet cīņas. Ieklausīsimies vēlreiz svētajā Pāvilā: „Jo iekšējais cilvēks priecājas par Dieva likumu, bet citu likumu es redzu savos locekļos. Tas karo pret mana prāta likumu un pakļauj mani grēka likumam, kas ir manos locekļos. Es, nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas?“ (Rom 7, 22-24) Ja vajag — kliedz vēl skaļāk, tomēr nepārspīlēsim: sufficit tibi gratia mea (2 Kor 12, 9) — „tev pietiek Manas žēlastības“, mums saka Kungs.

Kādā reizē es ievēroju kā sportistam, raugoties uz šķēršļiem, kas viņam bija jāpārvar, iemirdzējās acis. Kas par uzvaru! Paskatieties kā viņš pārvarēja šīs grūtības! Tāpat mūs vēro Dievs mūsu Kungs, kurš mīl mūsu cīņu; ar Viņu mēs vienmēr būsim uzvarētāji, jo Viņš nekad mums neliedz savas žēlastības visvarenību. Un tad vairs nav tik svarīgi, ka jāizcīna kāda sīvāka kauja, jo Viņš nekad mūs nepamet vienus.

Tā ir cīņa, bet ne atteikšanās; mēs atbildam ar prieka pilnu apstiprinājumu, ar brīvu un priecīgu nodošanos. Tavai uzvedībai nevajadzētu aprobežoties vien ar izvairīšanos no kritiena; no situācijas, kas varētu novest grēkā. Tai nekādā gadījumā nevajadzētu būt vien aukstam, matemātiski izskaitļotam noliegumam. Vai tevī ir patiesa pārliecība, ka šķīstība ir tikums un kā tāds tā ir sevī jāaudzē un jāpilnveido? Nepietiek, es uzstāju, vien ar to, ka cilvēks ir atturīgs atbilstoši savam dzīves stāvoklim; mums jādzīvo šķīsti ar tikumu varonību. Šāda nostāja pieprasa apstiprinošu rīcību, ar ko mēs labprātīgi pieņemam dievišķo prasību: præbe, fili mi, cor tuum mihi et oculi tui vias meas custodiant (Sak 23, 26) — „dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani ceļi tavām acīm labi patīk.“

Un tagad es jautāju tev: kā tu stājies pretī šai kaujai? Tu taču labi zini, ka cīņa — ja vien jau pašā sākumā to nepamet un izturi — jau ir uzvarēta. Bēdz no briesmām nekavējoties, tiklīdz sajūti uzšvirkstam pirmās kaislību dzirksteles, un pat vēl ātrāk. Līdztekus tam runā ar cilvēku, kam uzticēts vadīt tavu dvēseli — un, ja iespējams, — jo ātrāk, jo labāk. Ja pilnībā atvērsi savas sirds durvis, tu netiksi sakauts. Atkārtoti izdarīta viena un tā pati darbība veido ieradumu, tendenci rīkoties kādā konkrētā veidā, turklāt darīt to bez lielas piepūles. Tāpēc ir jācīnās — lai neatteiktos no visu mīlestību Mīlestības —, mums jācīnās, lai iegūtu ieradumu praktizēt šķīstības tikumu un pašuzupurēšanos.

Pārdomājiet Svētā Pāvila padomu Timotejam: te ipsum castum custodi (1 Tim 5, 22) — „sargi sevi šķīstu!“ Lai arī mēs vienmēr būtu modri un apņēmības pilni sargāt šo dārgumu, ko Dievs mums uzticējis! Cik cilvēkus dzīves laikā man nav nācies dzirdēt izsaucamies: „Ak, ja vien man būtu pieticis spēka to izbeigt jau pašā sākumā!“ Un viņi to teica patiesas nožēlas un kauna pilni.

Kā lūgties

Kā lūgties? Nebaidoties kļūdīties es uzdrošinos apgalvot, ka ir bezgalīgi daudz veidu kā lūgties. Mana vēlēšanās ir — kaut mēs visi iepazītu patiesu Dieva bērnu lūgšanu un nevis liekuļu tukšās pļāpas, kas izpelnījās šo Jēzus brīdinājumu: „Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstība, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.“ (Mt 7, 21) Tiem, kurus vada liekulība, iespējams, var izdoties imitēt „lūgšanas skaņu, taču ne tās patieso balsi, jo viņu lūgšanai pietrūkst dzīvības.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 139, 10 (PL 37, 1809)) un dedzīgas vēlēšanās pildīt Tēva gribu. Lai mūsu sauciens pēc Kunga vienmēr būtu vienots ar patiesu vēlmi īstenot dzīvē tās iedvesmas, ko Svētais Gars modina mūsu dvēselē.

Mums jācenšas, lai mūsos nav ne kripatiņas no divkosības. Pirmais, kas nepieciešams, lai atbrīvotos no šī ļaunuma, ko Kungs tik bargi nosoda, ir censties vienmēr un ik brīdi dzīvot, izjūtot riebumu pret grēku. Stipri un patiesi, sirdī un ar prātu mums jājūt īstenas bailes no nāvīga grēka. Tāpat arī mūsos vajadzētu būt ierastam un dziļi iesakņojušamies paradumam nicināt jebkuru kārdinājumu tīši izdarīt ikdienišķu grēku, jo lai arī šāda nolaidība nešķir mūs no Dieva žēlastības, tā tomēr kavē plūst pie mums visām dievišķās žēlastības straumēm.