Numuru saraksts

Kad mūsu kopīgo sarunu laikā ar Kungu, mūsu Dievu, vēršos pie jums, es vienkārši turpinu savu personīgo lūgšanu, tagad tikai izsakot to skaļi. Man patīk to bieži atgādināt. Arī jūs no savas puses vienmēr centieties savās dvēselēs uzturēt lūgšanu, pat tādos brīžos kā šodien, kad aplūkojam tēmu, kas pirmajā brīdī var nešķist mīlestības pilnu dialogu, kādai vajadzētu būt mūsu sarunai ar Dievu, raisoša. Es saku „pirmajā brīdī“, jo pilnīgi viss, kas ar mums notiek, viss, kas notiek mums līdzās, var un tam vajadzētu kļūt par mūsu lūgšanas tēmu.

Gribu ar jums runāt par laiku, kas paiet tik ātri. Neatkārtošu jums labi zināmo frāzi par to, ka ar katru nodzīvoto gadu mums paliek viens gads mazāk… Tāpat arī neiesaku jums iet un vaicāt citiem, ko viņi domā par laika ritējumu. Tā rīkojoties, jums, iespējams, nāktos uzklausīt apmēram šādu atbildi: „Ak, jaunība, dievišķais dārgums, kas paiet un nekad vairs neatgriežas…“; lai gan nav izslēgts, ka jūs varbūt saņemtu arī kādu citu — dziļāku un pārdabiskāku izpratni apliecinošu atbildi.

Mans mērķis nav nostalģiski noraudzīties uz cilvēka dzīves īsumu. Šīs zemes dzīves gaistošajam acumirklīgumam mums, kristiešiem, drīzāk jākalpo par pamudinājumu labāk izmantot savu laiku. Tam nekad nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai bītos no mūsu Kunga, un vēl mazāk, lai lūkotos uz nāvi kā uz postošām un galīgām beigām. Tas ir izteikts neskaitāmos veidos — daži no tiem ir poētiskāki nekā citi, — ka, pateicoties Dieva žēlastībai un žēlsirdībai, katrs aizejošais gads ir solis tuvāk Debesīm, mūsu patiesajām mājām.

Kad domāju par laiku, cik gan labi saprotu svētā Pāvila izsaucienu, kad viņš raksta korintiešiem, tempus breve est — laiks ir īss. (1 Kor 7, 29) Cik gan patiešām īsa ir mūsu dzīve, ko pavadām šeit uz zemes! Īstam kristietim šie vārdi atbalsojas dziļi sirdī kā pārmetums viņa augstsirdības trūkumam un kā pastāvīgs aicinājums būt uzticīgam. Mūsu laiks — lai mīlētu, lai dāvātu, lai gandarītu — patiešām ir īss. Tāpēc būtu ļoti nepareizi to izšķērdēt vai arī bezatbildīgi atteikties no šī dārguma, izmetot to mēslainē. Mēs nedrīkstam izniekot šo pasaules vēstures posmu, ko Dievs ir uzticējis ikvienam no mums.

Cik gan nožēlojami būtu, ja mūsu nodarbošanās būtu laika, kas ir Dieva dāvāts dārgums, notriekšana! Šādai rīcībai nebūtu attaisnojuma. „Lai neviens nesaka: man ir tikai viens talents, es neko nevaru darīt. Pat ar vienu vienīgu talentu tu vari rīkoties teicamā veidā.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 78, 3 (PG 58,714)) Skumji ir neizmantot un negūt patiesu labumu no tiem dažiem vai daudziem talantiem un spējām, ko Dievs ir piešķīris ikvienam cilvēkam, lai viņš varētu sevi veltīt kalpošanai citu cilvēku dvēselēm un visai sabiedrībai!

Kad kristietis nelietderīgi notriec laiku šajā pasaulē, respektīvi, kad sava egoisma dēļ viņš izvairās no saviem pienākumiem, slēpjas un bēg no tiem, viņš sevi pakļauj briesmām „zaudēt Debesis“. Cilvēks, kurš mīl Dievu, ne tikai nodod Kristus rīcībā un Viņa kalpojumam visu, kas tam pieder un kas viņš ir, bet vēl vairāk — atdod pats sevi. Viņš nav skopulīgs. Viņa skatiens nav vērsts uz savu „es“ — savu veselību, labo vārdu vai karjeru.

No jauna gribu atgādināt, ka mums nav atlicis daudz laika, tempusbreveest - laiks ir īss (1Kor 7, 29), jo dzīve uz zemes ir īsa, taču, ņemot vērā līdzekļus, kas ir mūsu rīcībā, mums papildus nav nepieciešams nekas vairāk kā vien labā griba izmantot Dieva dāvātās iespējas. No brīža, kad mūsu Kungs ienāca šajā pasaulē, mums un visiem cilvēkiem sākās „vislabvēlīgākais laiks (...), pestīšanas diena.“ (sal. 2 Kor 6, 2) Lai mūsu Dievam Tēvam nekad nevajadzētu mums izteikt pārmetumu, ko Viņš reiz jau izteica ar pravieša Jeremija muti: „Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst tā Kunga tiesas kārtību!“ (Jer 8, 7)

Nav sliktu vai nepiemērotu dienu. Visas dienas ir labas, lai kalpotu Dievam. Dienas kļūst sliktas vienīgi tad, kad cilvēki tās sabojā ar savu ticības trūkumu, savu slinkumu un bezdarbību, kas viņiem traucē strādāt kopā ar Dievu un Dievam. „Es slavēšu to Kungu vienmēr.“ (Ps 34, 2) Laiks ir bagātība, kas aizplūst. Tas aizplūst no mums, izslīdot caur pirkstiem kā ūdens caur kalnu klintīm. Vakardiena ir pagājusi un arī šodiena paiet. Rītdiena drīz vien kļūs par vēl vienu vakardienu. Mūsu dzīve ir tik īsa. Bet cik gan daudz šajā īsajā laika sprīdī iespējams izdarīt Dieva mīlestības dēļ!

Mums nelīdzēs nekādas attaisnošanās. Kungs ar mums ir bijis ļoti augstsirdīgs; Viņš mūs ir pacietīgi pamācījis. Viņš ir izskaidrojis savu mācību ar līdzību palīdzību un nenogurstoši uz mums runājis. Tāpat kā Filipam arī ikvienam no mums Viņš varētu vaicāt: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis?“ (Jņ 14, 9) Tagad ir pienācis laiks patiešām sākt strādāt, lietderīgi izmantojot ikvienu dienas mirkli, priecīgi un labprātīgi panesot dienas nastu un karstumu. (sal. Mt 20, 12)

Šodien mūsu lūgšanas augļiem vajadzētu būt pārliecībai, ka mūsu ceļš šeit virs zemes — visos laikos un jebkuros apstākļos — ir jāveltī Dievam; ka tas ir godības dārgums, Debesu valstības priekšnojauta; kaut kas brīnišķīgs, kas mums ir uzticēts, lai to atbildīgi pārvaldām, sniedzot norēķinu gan cilvēkiem, gan Dievam. Lai to izdarītu mums nav nepieciešams mainīt savu dzīvesveidu. Tieši pasaules vidū mēs varam svētdarīt savu profesiju vai amatu, savu mājas dzīvi un sabiedriskās dzīves norises — visas tās lietas, kam šķietami ir tikai laicīgs raksturs.

Kad divdesmit sešu gadu vecumā visā pilnībā sapratu, ka man jākalpo mūsu Kungam caur Opus Dei, es no visas sirds lūdzu Dievu dāvāt man astoņdesmit gadus veca vīra briedumu. Ar iesācējam raksturīgo bērnišķīgo naivumu un vienkāršību es lūdzu Dievu dot man nobrieduša vīra saprašanu, lai prastu izmantot man doto laiku un iemācītos kā vislabāk pavadīt ikkatru minūti, kalpojot Viņam. Mūsu Kungs māk dāvāt šādas bagātības. Varbūt pienāks laiks, kad tu un es varēsim teikt: „Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles.“ (Ps 119, 100) Jaunība nebūt nenozīmē vieglprātību, gluži tāpat kā sirmi mati vēl neliecina par apdomību un gudrību.

Iesim kopā pie Marijas, Kristus Mātes. Tu, kas esi mūsu Māte un esi redzējusi Jēzu uzaugam un labi izmantojam laiku, ko Viņš pavadīja starp cilvēkiem, māci man vadīt manas dienas, kalpojot Baznīcai un visām dvēselēm. Mana labā Māte, māci man, kad vien tas ir nepieciešams, saklausīt sirds dziļumos kā maigu pārmetumu atgādinājumu, ka mans laiks nepieder vis man, bet gan mūsu Tēvam, kas ir Debesīs.

Strādīgums un centība

Ir divi cilvēciskie tikumi — strādīgums un centība, kas it kā saplūst vienā un liek mums censties patiesi labi izmantot tos talentus (talantus), ko ikviens esam saņēmuši no Dieva. Strādīgums un centība ir tikumi tādēļ, ka tie mūs mudina labi pabeigt iesāktos darbus. Jo darbs, kā to sludina jau kopš 1928. gada, nav lāsts, nedz arī sods par grēkiem. Radīšanas grāmatā par darbu tiek runāts vēl pirms Ādama sacelšanās pret Dievu. Saskaņā ar mūsu Kunga plāniem cilvēkam bija un būs jāstrādā visos laikos, lai tādējādi līdzdarbotos varenajā radīšanas darbā. (sal. Rad 2, 15)

Strādīgs cilvēks izmanto laiku labi, jo laiks ir ne tikai nauda, laiks —tā ir Dieva godība! Šāds cilvēks dara to, kas viņam jādara, bet ne pieraduma dēļ vai lai kaut kā pavadītu dienas stundas, bet gan tādēļ, ka to iepriekš ir izsvērti un mierīgi pārdomājis. Tas arī liek viņam būt centīgam. Latīniski centība ir diligentia. Savukārt vārds „centīgs“ nāk no darbības vārda diligo, kas nozīmē — mīlēt, novērtēt, kaut ko izvēlēties pēc rūpīgas un uzmanīgas izvērtēšanas (tulkotāja piezīme: Spāņu valodā „diligente“ — centīgs, čakls cēlies no latīņu valodas darbības vārda — „diligo“). Centīgs cilvēks nesasteidz lietas. Viņš savu darbu veic kārtīgi un ar mīlestību.

Mūsu Kungs — patiess cilvēks — izvēlējās strādāt roku darbu un to veica rūpīgi un no sirds gandrīz visu to laiku, ko Viņš pavadīja šeit uz zemes. Viņš strādāja kā amatnieks līdztekus citiem sava ciemata ļaudīm. Šis Viņa vienlaikus cilvēciskais un dievišķais darbs mums skaidri parāda, ka ikdienas darbs nav kaut kas mazsvarīgs. Tas ir mūsu svēttapšanas pamats, pastāvīga iespēja satikt Dievu, slavēt un godināt Viņu caur mūsu intelektuālo vai fizisko darbu.