Numuru saraksts

Cilvēka vājums un Kunga žēlsirdība

Kungs ir kļuvis tik tuvs savām radībām, ka mēs visi sirdī glabājam slāpes pēc kaut kā augstāka, ilgojamies pēc garīguma, alkstam būt labi. Es tagad apzināti vēlos uzmodināt tevī šīs ilgas, lai tu nešaubītos, ka Dievs tev uzticas. Ja vien ļausi Viņam sevī darboties, tu, neatstājot savu pašreizējo dzīves vidi un apstākļus, kļūsi par noderīgu instrumentu Viņa rokās un nesīsi tādus augļus, par kādiem pat nebūsi sapņojis. Uzmanies, lai naivas augstprātības dēļ pietiekami nenovērtējot grūtības, ar kurām tev nāksies sastapties kristīgo ceļu ejot, tu galu galā gļēvulīgi nenodod Kunga uzticību tev.

Iespējamībai, ka tas varētu notikt, nevajadzētu mūs izbrīnīt. Kā savas kritušās dabas sekas, kā iedzimtā grēka radīto ievainojumu, ko vēl smagāku dara mūsu personīgie grēki, mēs sevī nesam dumpīguma garu — noslieci pretoties Dieva žēlastībai. Tādēļ mums vēl jo karstāk jācenšas tiekties augšup, pildot ikvienu no saviem ikdienas pienākumiem (kas ir vienlaikus gan cilvēciski, gan dievišķi) tā, lai tie savu galamērķi atrod Dieva mīlestībā. Turklāt mums tas jādara ar lielu pazemību, nožēlas pilnu sirdi un pilnīgā paļāvībā uz Kunga palīdzību, vienlaikus veltot šim darbam vislielākās pūles, tā it kā tā rezultāts būtu atkarīgs vienīgi no mums.

Kamēr vien ritēs šī cīņa (un tas būs līdz pat mūsu nāves dienai), tev vienmēr būs jārēķinās ar iespēju, ka vari saņemt niknus uzbrukumus gan no saviem iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, laiku pa laikam tavu prātu neliks mierā un šaustīs domas par kādreiz pieļautajām kļūdām, kuru varbūt būs bijis ne mazums. Tomēr nekrīti izmisumā, saku to tev mūsu Kunga vārdā. Ja tā notiks (kaut nekur nav teikts, ka tam jānotiek, nedz arī, ka tā būtu kāda ierasta parādība), pārvērt šo gadījumu iespējā vēl vairāk vienoties ar Kungu, jo Viņš, kurš tevi izvēlējies par savu bērnu, nekad tevi nepametīs. Dievs pieļauj pārbaudījumus, lai tu Viņu mīlētu vēl stiprāk un lai vēl skaidrāk apjaustu Viņa pastāvīgo aizsardzību un mīlestību pret tevi.

Es atkārtoju: nezaudē dūšu! Jēzus, kurš mums piedeva pie Krusta, turpina piedāvāt mums savu piedošanu Gandarīšanas sakramentā un, būdams Kristus, Taisnīgais, vienmēr mūs aizstāv sava Tēva priekšā. Viņš pats ir izpirkuma upuris par mūsu, un ne tikai mūsu,bet gan visas pasaules grēkiem (1 Jņ 2, 1-2), lai mēs uzvarētu kopā ar Viņu.

Uz priekšu! Lai notiek, kas notikdams. Turies cieši pie Kunga rokas un atceries, ka Dievs nekad nezaudē kaujas. Ja kaut kāda iemesla dēļ esi no Viņa attālinājies, atgriezies, pazemīgi sākot visu aizvien no jauna; ik dienas esi kā pazudušais dēls, vēl vairāk — esi pazudušais dēls vairākkārt dienā; ar patiesu nožēlu atjauno savas sirds šķīstību Grēksūdzē, kas ir īsts Dieva Mīlestības brīnums. Šajā brīnišķīgajā sakramentā Kungs šķīsta tavu dvēseli un piepilda tevi ar prieku un spēku, lai tu nepagurtu cīņā un vienmēr atgrieztos pie Dieva, pat brīžos, kad viss liekas tumšs un drūms. Arī Dievmāte — mūsu māte — savā mātišķajā gādībā vienmēr tevi aizstāvēs un stiprinās ceļā.

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un „paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.“ (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.“ (Jņ 14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.“ (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.

Cik gan brīnišķīgi tas būs, kad mūsu Tēvs mums sacīs: „Tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā!“ (Mt 25, 21) Piepildieties ar cerību! Cerība ir lielākais brīnums, kas dāvāts kontemplatīvai dvēselei! Mēs dzīvojam no ticības, cerības un mīlestības, un cerība ir tā, kas mūs dara stiprus. Vai atceraties svētā Jāņa vārdus? „Es rakstu jums, jaunieši, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un jūs ļauno uzvarējāt.“ (1 Jņ 2, 14) Dievs mūs skubina vienmēr cerēt, lai Baznīca un cilvēce nekad nezaudētu savu jaunību. Jūsu spēkos ir itin visu cilvēcisko pārvērst dievišķajā gluži tāpat kā karalis Midas itin visu, kam pieskāras, pārvērta zeltā.

Nekad neaizmirstiet, ka pēc nāves jūs sagaidīs Mīlestība. Un Dieva mīlestībā jūs atradīsiet arī visas savas īstās šīszemes mīlestības. Kungs ir paredzējis mums pavadīt šo īso laiku virs zemes strādājot un darot labu, kā to darīja Viņa Pirmdzimtais. (sal. Apd 10, 38) Bet tikmēr mums jābūt modriem, lai varētu saklausīt to aicinājumu, ko svētais Ignācijs no Antiohijas sāka nojaust savā dvēselē tad, kad tuvojās viņa moceklības stunda: „Nāc pie Tēva!“ (Sv. Ingnācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7 (PG 5,694)) Nāc pie sava Tēva, kas tevi nepacietīgi gaida.

Lūgsim Jaunavai Marijai, Spes nostra — mūsu Cerībai, lai viņa mūsos iededz karstu un svētu vēlēšanos visiem kopā dzīvot Tēva namā. Itin nekas vairs nespēs mūs satraukt, ja nolemsim noenkurot savas sirds ilgas mūsu patiesajā Tēvzemē. Tad Kungs vadīs mūs ar savu žēlastību, dos labu vēju, kas nesīs mūsu laivu uz brīnišķīgajiem Debesu valstības krastiem.