Numuru saraksts

Jēzus pateica „nē” dēmonam, tumsas valdniekam. Un tūlīt uzradās gaisma. Tad velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam (Mt 4,11). Jēzus tika galā ar pārbaudījumu. Tas bija īsts pārbaudījums, jo, kā komentē svētais Ambrozijs, Viņš nerīkojās kā Dievs, ņemot talkā savu varu (jo tādā gadījumā kāds mums būtu labums no Viņa piemēra?), bet Viņš kā cilvēks izmantoja tos līdzekļus, kas Viņam bija pieejami tāpat kā mums (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 1, 4, 20 (PL 15, 1525)).

Velns liekulīgi citē Veco Derību: Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos (Ps 90,11 Svētās Mises psalms). Bet Jēzus, atsakoties kārdināt savu Tēvu, piešķir šim Bībeles fragmentam tā īsto nozīmi. Un kā atbilde Viņa uzticībai īstajā brīdī atnāk Dieva, Viņa Tēva, sūtņi, lai Viņam kalpotu.

Ir interesanti vērot metodi, ko izmantoja sātans pret mūsu Kungu Jēzu Kristu: viņš savus argumentus ņem no Svētajiem Rakstiem, zaimojošā veidā jaukdams to nozīmi. Jēzus neļauj sevi apmānīt: Vārds, kas ir tapis miesa, labi pazīst dievišķo Vārdu - rakstītu cilvēku pestīšanai un nevis, lai viņus apmānītu un nosodītu. Mēs varam izsecināt – to, kurš ir Mīlestībā vienots ar Jēzu Kristu, nekad nepiemānīs viltīga manipulācija ar Svētajiem Rakstiem, jo viņš zina, kas raksturīgs velna manevriem: piemānīt kristieša sirdsapziņu, viltīgi argumentējot ar tiem pašiem vārdiem, ko izmanto mūžīgā Gudrība, un cenšoties gaismu pārvērst tumsā.

Mazliet pakavēsimies pie eņģeļu iesaistīšanās Jēzus dzīvē: tā mēs labāk sapratīsim viņu lomu – eņģeļu misiju – ikviena cilvēka dzīvē. Kristīgā tradīcija sargeņģeļus apraksta kā lielus draugus, ko Dievs deva katram cilvēkam kā pavadoni dzīves ceļā. Lūk, kādēļ Tradīcija mūs aicina regulāri vērsties pie viņiem un lūgt viņu palīdzību.

Piedāvājot mums pārdomāt šīs Jēzus dzīves lappuses, Baznīca mums atgādina, ka Gavēņa laikā, šajā periodā, kad mēs sevi atzīstam par grēciniekiem, apzināmies savu niecību un šķīstīšanās nepieciešamību, sava vieta ir arī priekam. Jo Gavēnis vienlaikus ir stipruma un prieka laiks: mums jāpiepildās ar drosmi, jo Kunga žēlastības mums netrūks, jo Dievs būs mums līdzās un sūtīs savus eņģeļus kā ceļabiedrus, kā apdomīgus padomdevējus visa ceļa garumā, līdzstrādniekus visos mūsu pienākumos. In manibus portabunt te, ne forte offendas ad lapidem pedem tuum (Ps 90,12. Svētās Mises psalms), turpina psalms: viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.

Ar eņģeļiem ir jāmācās veidot attiecības. Vērsies pie viņiem, saki tagad savam sargeņģelim, ka šie pārdabiskie Gavēņa ūdeņi ir skāruši ne tikai tavas dvēseles virspusi, bet dziļi iesūkušies tajā, jo tev ir satriekta sirds. Lūdz viņiem, lai viņi nes Kunga priekšā šo labo gribu, kam žēlastība ir likusi izdīgt mūsu nožēlojamībā kā lilijai uz mēslu kaudzes. Sancti Angeli custodes nostri: defendite nos in proelio, ut non pereamus in tremendo iudicio (Izvilkums no Romas misāles lūgšanas svētajam Miķelim veltītajos liturģiskajos svētkos): svētie sargeņģeļi, aizstāviet mūs cīņā, lai mēs neietu bojā briesmīgajā tiesas dienā.

Dieva eņģeļi

„Ego cogito cogitationes pacis et non afflictionis (Jer 29,11), Manas domas ir miera un nevis skumju domas”, saka Kungs. Būsim miera cilvēki, taisnības cilvēki; darīsim labu un Kungs mums nebūs Tiesnesis, bet draugs, brālis un Mīlestība.

Lai eņģeļi mūs pavada mūsu līksmajā zemes ceļā. Pirms mūsu Pestītāja dzimšanas, raksta svētais Gregors Lielais, mēs bijām pazaudējuši eņģeļu draudzību. Pirmgrēks un mūsu ikdienas grēki mūs attālināja no viņu starojošās skaidrības… Bet kopš brīža, kad mēs atzinām savu Karali, eņģeļi mūsos ieraudzīja līdzpilsoņus.

Un, tā kā debesu Karalis vēlējās pieņemt mūsu šīszemes miesu, tad eņģeļi vairs neatstāj mūsu niecību. Viņi vairs neuzdrošinās uzskatīt par zemāku savējai dabu, ko viņi pielūdz, un ko redz cildinātu augstāk par sevi pašiem debesu Karaļa personā; un viņi vairs nekaunas uzskatīt cilvēku par savu ceļabiedru (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 8, 2 (PL 76, 1104)).

Marija, mūsu Karaļa svētā Māte, mūsu sirds Karaliene, par mums rūpējas tā, kā tikai Viņa to prot darīt. Līdzjūtīgā Māte, žēlastības tronis, mēs tevi lūdzam: iemāci mums sacerēt ar mūsu dzīvi un mums apkārt esošo dzīvēm pantu pēc panta vienkāršo mīlestības dzeju quasi fluvium pacis (Is 46,12), kā tādu miera upi. Jo Tu esi neizsmeļamās žēlsirdības okeāns: visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka (Māc 1,7).