Numuru saraksts

Lūk, mēs esam iegājuši Gavēņa – gandarīšanas, šķīstīšanās, atgriešanās – laikā. Tas nav viegls uzdevums. Kristietība nav ērtais ceļš: nepietiek ar to, ka esam Baznīcā un ļaujam gadiem ritēt. Mūsu dzīvē, kristiešu dzīvē, svarīga ir pirmā atgriešanās – šis vienreizīgais brīdis, ko ikviens atceras, kad skaidri atklājām visu, ko mums prasa Kungs. Tomēr vēl svarīgākas, vēl grūtākas izrādās nākamās atgriešanās. Un, lai nākamās atgriešanās palīdzētu Dieva žēlastības darbībai, ir jāsaglabā dvēseles svaigums, jāpiesauc Kungs, jāmācās ieklausīties, atklāt to, kas neiet, jāprasa piedošana.

Šīs svētdienas liturģijā mēs lasām (Ps 90,15 (Mises introits)): invocabit me et ego exaudiam eum, – ja jūs piesauksiet mani, saka Kungs, es jūs paklausīšu. Pārdomājiet kādu brīdi par šīm brīnišķīgajām Dieva rūpēm par mums, Dieva, kurš vienmēr gatavs mūs uzklausīt, ik brīdi uzmanīgs pret katru cilvēka vārdu. Visos laikos – bet jo īpaši tagad, tādēļ ka mūsu sirds ir labi noskaņojusies, nolēmusi gatava šķīstīties, – Viņš klausās mūsos un Viņš neatstās novārtā satriektas un pazemotas sirds lūgšanu (Ps 50,19 (Mises introits). )

Kungs mūs uzklausa, lai iejauktos, lai ienāktu mūsu dzīvē, lai atbrīvotu mūs no ļaunā un piepildītu ar labo: eripiam eum et glorificabo eum (Ps 90,15). – Es viņu atbrīvošu un pagodināšu, Viņš saka par cilvēku. Lūk, godības cerība. Šeit atkal ir sākuma punkts iekšējai atjaunotnei, ko dēvējam par garīgo dzīvi. Šī pagodināšanas cerība nostiprina mūsu ticību un mudina mūsu mīlestību. Tādējādi darbībā tiek iesaistīti trīs teologālie tikumi, šie dievišķie tikumi, kas mūs padara līdzīgus Dievam, mūsu Tēvam.

Vai ir vēl labāks veids, kā uzsākt Gavēni? Mēs atjaunojam ticību, cerību un mīlestību, kurās ir gandarīšanas gara, vēlmes šķīstīties, avots. Gavēnis nav tikai iemesls, lai pastiprinātu mūsu mortifikācijas ārējās izpausmes; ja mēs domājam, ka gavēnis ir tikai tas, tad tā dziļā nozīme kristīgajā dzīvē mums ir paslīdējusi garām, jo, es atkārtoju, – šīs ārējās darbības ir ticības, cerības un mīlestības augļi.

Prieks ir kristieša labums. Tas pazūd vienīgi, kad aizvaino Dievu, jo grēks nāk no egoisma un egoisms rada skumjas. Bet pat tad šis prieks paliek aprakts dvēseles oglēs, jo mēs zinām, ka Dievs un Viņa Māte nekad neaizmirst cilvēkus. Ja mēs nožēlojam, ja no mūsu sirds nāk nožēlas akts, ja mēs sevi šķīstām Gandarīšanas sakramentā, Dievs nāk mums pretī un piedod. Tad vairs nav skumju: vajag priecāties,jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts (Lk 15,32).

Šie vārdi noslēdz brīnišķīgo pazudušā dēla līdzības epilogu, ko mēs nekad nebeigsim apcerēt: lūk, Tēvs nāk tev pretī; viņš nolieks savu galvu uz tava pleca, viņš tev sniegs skūpstu – mīlestības un maiguma ķīlu; viņš liks tev iedot apģērbu, gredzenu un kurpes. Tu vēl bīsties no rājiena: viņš tev atgriež tavu cieņu; tu bīsties no soda: viņš tev sniedz skūpstu; tu bīsties no pārmetumiem: viņš gatavo tev mielastu (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 7 (PL 15, 1540)).

Dieva mīlestība ir neizmērojama. Ja viņš tā rīkojās pret kādu, kas viņu aizvainojis, ko gan viņš nedarīs, lai godinātu savu Māti, bezvainīgo, Virgo fidelis, vienmēr uzticīgo Vissvētāko Jaunavu Mariju?

Ja Dieva mīlestība atklājas tik cēla, kad cilvēka sirds ir tik maza, tik bieži nodevīga, kas tad būs ar Marijas Sirdi, kas nekad nav likusi ne mazāko šķērsli Dieva gribai?

Redziet, kā šo svētku liturģija atbalso šo neiespējamību Kunga bezgalīgo žēlsirdību saprast ar cilvēcisku prātojumu palīdzību: tā vietā, lai skaidrotu, Viņa dzied; Viņa iedarbojas uz iztēli, lai ikviens ar savu personisko dedzību slavētu Viņu. Jo mēs nekad neslavēsim pietiekami: pie debesīm parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem Viņas kājām, bet tai galvā –divpadsmit zvaigžņu kronis (Atkl 12,1). Tad karalim patiks tavs skaistums. Košā skaistumā mirdz karaļa meita, ar zeltu un pērlēm ir rotāts viņas apģērbs (Ps 44,12-14).

Liturģija beigsies ar Marijas vārdiem, kas sevī vienlaikus apvieno vislielāko pazemību un vislielāko godību: no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis (Lk 1,48-49).

Cor Mariae Dulcissimum, iter para tutum; Marijas visumaigā Sirds, dod mums spēku un drošību visa mūsu šīszemes gājuma laikā virs zemes: esi tu pati mūsu ceļš, jo tu pazīsti taku un nemaldīgu īsāko ceļu, kas caur Tavu mīlestību, ved pie Jēzus Kristus mīlestības.