Numuru saraksts

Liturģija mums atkal no jauna piedāvā pēdējo noslēpumu no Jēzus Kristus dzīves cilvēku vidū Debeskāpšanu. Tik daudz kas ir noticis kopš Viņa piedzimšanas Betlēmē: mēs Viņu atradām silītē, ganu un Austrumu gudro pielūgtu; mēs Viņu apcerējām ilgos klusā darbā pavadītos gados Nācaretē; mēs Viņu pavadījām ceļojumos pa Palestīnas zemi, sludinot cilvēkiem Dieva Valstību un visiem darot labu. Un vēlāk, Viņa Ciešanu dienās, mēs cietām, redzot kā Viņu apsūdz, ar kādu nežēlību pret Viņu izturas un ar kādu naidu Viņu sit krustā.

Pēc ciešanām nāca Viņa Augšāmcelšanās žilbinošais prieks. Kāds drošs un mirdzošs pamats mūsu ticībai! Mums vairs nebūtu jāšaubās. Bet varbūt kā mācekļi mēs vēl esam vāji un šajā Debeskāpšanas dienā mēs Kristum vaicājam: – Vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti? (Apd 1,6). Vai ir pienācis brīdis, kad visas mūsu šaubas un visas mūsu nelaimes izzudīs uz visiem laikiem?

Kungs mums atbild, uzkāpjot debesīs. Arī mēs kā apustuļi paliekam gan skumjās, gan izbrīnā, redzot, ka Viņš mūs atstāj. Patiešām, nav viegli pierast pie Jēzus fiziskās prombūtnes. Es esmu aizkustināts, domājot par šo augstāko mīlestības izpausmi – Viņš vienlaikus ir gan devies projām, gan palicis. Viņš ir devies uz debesīm un Viņš sevi svētajā Hostijā dāvā mums kā barību. Tomēr, mums pietrūkst Viņa cilvēcisko vārdu, veida, kā Viņš rīkojās, skatījās, smaidīja un darīja labu. Mēs vēlētos Viņu vēlreiz aplūkot tuvumā, kad Viņš, ceļa nogurdināts (sal. Jņ 4,6), apsēžas pie akas, kad Viņš raud par Lācaru (sal. Jņ 11,35), kad Viņš ilgstoši lūdzas (sal. Lk 6,12), kad Viņam pūļa kļūst žēl (sal. Mt 15,32; Mk 8,2).

Man vienmēr ir šķitis loģiski, ka Jēzus Kristus Vissvētākā Cilvēcība atgriežas pie Tēva godības, un tas mani vienmēr ir piepildījis ar prieku, bet es arī domāju, ka šīs skumjas, kas raksturīgas Debeskāpšanas dienai, ir mīlestības, ko mēs izjūtam pret mūsu Kungu Jēzu Kristu, zīme. Viņš, kas bija pilnīgs Dievs, kļuva par cilvēku, pilnīgu cilvēku – par miesu no mūsu miesas un asinīm no mūsu asinīm. Un Viņš šķiras no mums, lai dotos uz debesīm. Kā gan lai Viņa mums nepietrūkst?

Kunga Debeskāpšanas svētki mums atgādina arī citu lietu: Kristus, kurš mūs mudina uzņemties pasaulē šo uzdevumu, mūs gaida debesīs. Citiem vārdiem sakot: šī dzīve virs zemes, ko mēs mīlam, nav galīgā, jo mums šeit nav paliekošas vietas, bet mēs meklējam nākamo (Ebr 13,14), nemainīgo mājokli.

Tomēr sargāsimies interpretēt Dieva Vārdu šauru apvāršņu robežās. Kungs neprasa no mums, lai savā zemes ceļā mēs būtu nelaimīgi, savu mierinājumu gaidot tikai nākamajā dzīvē. Dievs vēlas, lai jau šeit mēs būtu laimīgi un tomēr ar ilgām gaidītu nākamo svētlaimi, ko tikai Viņš viens var iedot pilnībā.

Virs šīs zemes pārdabisko realitāšu apcere, žēlastības darbība mūsu dvēselēs, mīlestība pret tuvāko kā Dieva mīlestības patīkams auglis jau ir debesu priekšnojauta, kaut kas, kam dienu no dienas jāpieaug. Mēs, kristieši, nepaciešam dubultu dzīvi: mēs saglabājam vienkāršu un stipru dzīves vienību, uz kā balstās un savienojas visas mūsu darbības.

Kristus mūs gaida. Mēs dzīvojam debesīm (Flp 3,20), lai gan pilnībā esam šīszemes pilsoņi grūtību, netaisnību un neizpratnes vidū, bet arī ar prieku un mieru, ko dod apziņa, ka esam Dieva mīļotie bērni. Būsim neatlaidīgi kalpojumā mūsu Dievam un mēs redzēsim, kā skaitliski un svētumā palielināsies šī kristiešu miera armija, šī līdzpestīšanas tauta. Būsim kontemplatīvas dvēseles, ik brīdi pastāvīgā dialogā ar Kungu: no pirmās dienas domas līdz pēdējai, mūsu sirdi pastāvīgi vēršot uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu, pie kura ejam caur mūsu Māti Svēto Mariju un caur Jēzu pie Tēva un Svētā Gara.

Ja, neskatoties uz visu, Jēzus Debeskāpšana mūsos atstāj rūgtuma un skumju piegaršu, dosimies pie Viņa Mātes, kā to darīja apustuļi: viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē… un viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā… ar Mariju, Jēzus Māti (Apd 1,12-14).