Numuru saraksts

Ticība un intelekts

Lūgšanas un gandarīšanas dzīve, apcere par mūsu dievišķo filiāciju padara mūs par dziļi dievbijīgiem kristiešiem, līdzīgus maziem bērniem Dieva priekšā. Dievbijība ir bērnu tikums, un lai bērns varētu uzticēties sava tēva rokām, viņam jābūt un jājūtas mazam un atkarīgam. Es bieži esmu meditējis šo garīgās bērnības dzīvi; tā nav nesavienojama ar dvēseles spēku, jo tā pieprasa spēcīgu gribu, pārbaudītu briedumu, stingru un atvērtu raksturu.

Tātad būsim dievbijīgi kā bērni, bet ne nezinoši, tāpēc ka ikvienam no mums jācenšas savu iespēju robežās nopietni un ar zinātnisku precizitāti padziļināt savu ticību: lūk, kas ir teoloģija. Tātad bērnu dievbijība un droša teologu doktrīna.

Mūsu degsme apgūt šo teoloģijas zinātni, labo un pamatīgo kristīgo doktrīnu, vispirms nāk no vēlmes pazīt un mīlēt Dievu, un vienlaikus no ikvienas uzticīgas dvēseles vispārējām rūpēm sasniegt šīs pasaules, kas ir Radītāja darbs, visdziļāko nozīmi. Laiku pa laikam daži mēģina vienmuļā veidā atdzīvināt kādu iedomātu ticības un zinātnes, cilvēka prāta un dievišķās Atklāsmes nesavienojamību. Šī nesavienojamība ir tikai šķietama un tā izskaidrojama ar nepilnīgām patiesās problēmas zināšanām.

Ja pasaule ir iznākusi no Dieva rokām, ja Dievs ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības (sal. Rad 1,26). un ja Viņš tam devis savas gaismas dzirksti, mūsu intelektam jācenšas, pat ja tas prasītu smagu piepūli, izcelt dievišķo nozīmi, kas dabiski atrodas ikvienā lietā un ticības gaismā uztvert to pārdabisko nozīmi, to, kas izriet no mūsu pacelšanās žēlastības līmenī. Mēs nedrīkstam pieļaut bailes no zinātnes, jo ikviens darbs, ja vien tas ir patiešām zinātnisks, tiecas uz patiesību. Un Kristus ir teicis: Ego sum veritas: es esmu patiesība (Jņ 14,6).

Kristietī ir jābūt slāpēm pēc zināšanām. Visabstraktāko zinātņu pārvaldīšana vai amata prasme – viss var vest un tam jāved pie Dieva. Jo nav cilvēciska darba, kas nebūtu svētdarāms, kas nebūtu iespēja sevi svētdarīt personīgi un sadarboties ar Dievu visu to svētdarīšanā, kas atrodas ap mums. Nevis ielejas dziļumā, bet kalna galā ir jāmirdz to gaismai, kuri seko Jēzum Kristum, lai redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt 5,16).

Šādi strādāt nozīmē lūgties. Šādi studēt nozīmē lūgties. Šādi nodarboties ar pētījumiem nozīmē lūgties, mēs no tā nekad neizejam; viss ir lūgšana, viss var vest un visam mūs ir jāved pie Dieva, no rīta līdz vakaram jāuztur šis mūsu nepārtrauktais dialogs ar Viņu. Ikviens cienījams darbs var būt lūgšana un ikviens darbs, kas ir lūgšana, ir apustulāts. Šādā veidā, vienkāršā un pamatīgā dzīves vienībā, dvēsele nostiprinās.

Mēs centāmies apkopot un izskaidrot dažas šīm ģimenēm, kurās atmirdz Kristus gaisma, piemītošās īpašības un kas šī iemesla dēļ – es to atkārtoju – ir gaišas un priecīgas, vecāku starpā valdošā harmonija tiek nodota bērniem, visai ģimenei un apkārtesošajiem. Tādējādi katrā patiesi kristīgā ģimenē zināmā mērā tiek atkārtots Baznīcas, kas ir Dieva izredzēta un sūtīta kā pasaules ceļrādis, noslēpums.

Uz ikvienu kristieti, lai kas viņš būtu – priesteris vai lajs, precējies vai neprecējies –, ir pilnībā attiecināmi šie apustuļa vārdi, ko lasām vēstulē Svētās Ģimenes svētkos: Dieva izredzētie, svētie un mīlētie (Kol 3,12). Lūk, kas mēs visi esam, katrs savā vietā pasaulē: Dieva izredzēti vīrieši un sievietes, lai liecinātu par Kristu un lai līdz visiem, kas mums ir apkārt, nonāktu prieks, zinot, ka esam Dieva bērni. Un tas − neskatoties uz mūsu kļūdām un cenšoties cīnīties pret tām.

Ir ļoti svarīgi, lai laulības aicinājuma nozīme vienmēr būtu klātesoša kā katehēzē un sludināšanā, arī to apziņā, kurus Dievs ir gribējis redzēt ejam šo ceļu, jo tas ir īsti un patiesi, ka viņi ir aicināti piedalīties Dieva plānā cilvēku pestīšanai.

Tāpēc droši vien kristīgiem laulātajiem nevar piedāvāt labāku ģimenes piemēru par to no apustuļu laiku ģimenēm: simtnieku Kornēliju, kurš bija pakļāvīgs Dieva gribai un kura mājā notika Baznīcas atvēršana pagāniem (Apd 10,24-48), Akvilu un Priskillu, kuri kristietību izplatīja Korintā un Efezā un kas līdzdarbojās svētā Pāvila (Apd 18,1-26). apustulātā, un Tabitu, kas ar savu mīlestību palīdzēja Jopes trūcīgajiem (Apd 9,36). Neaizmirsīsim arī visas tās jūdu un pagānu, grieķu un romiešu ģimenes, kur iesakņojās Kunga pirmo mācekļu sludināšana.

Ģimenes, kas dzīvoja no Kristus un palīdzēja iepazīt Kristu. Mazas kristīgas kopienas, kas bija kā evaņģēliskās vēsts izplatīšanas centri. Ģimenes, līdzīgas citām to laiku ģimenēm, bet jauna gara pārņemtas, kurš izplatījās arī pie tiem, kas pazina un satikās ar viņām. Lūk, kādi bija pirmie kristieši un kādiem jābūt mums, šodienas kristiešiem: miera un prieka sējējiem, tā miera un prieka, ko mums atnesis Kristus.