Numuru saraksts

Jēzus ir Ceļš, Vidutājs; viss ir Viņā, ārpus Viņa nekā nav. Vienotībā ar Kristu, kurš mums to iemācījis, mēs uzdrošināmies Visvareno saukt Mūsu Tēvs: tas, kurš radījis debesis un zemi ir šis mīļais Tēvs, kas gaida, lai mēs pastāvīgi atgrieztos pie Viņa, kā tādi jauni un neatlaidīgi pazudušie bērni.

Ecce Agnus Dei… Domine, non sum dignus… Tūlīt saņemsim Kungu. Svarīgas šīs zemes personas uzņem ar gaismām, mūziku, vakartērpiem. Kā mums ir jāsagatavojas, lai savā dvēselē uzņemtu Kristu? Vai mēs kādreiz esam domājuši kā mēs izturētos, ja pie Komūnijas varētu iet tikai reizi mūžā?

Kad biju bērns, bieži saņemt Komūnija vēl nebija ierasts. Es atceros, kā cilvēki gatavojās Komūnijai: rūpīgi sagatavoja savu dvēseli un miesu. Labākais uzvalks, rūpīgi saķemmēti mati, tīri nomazgājušies un nedaudz varbūt iesmaržoti… Tā bija iemīlējušos, smalku un stipru dvēseļu izsmalcinātība, kuras prata Mīlestībai atdarīt ar mīlestību.

Svēto Misi mēs beidzam ar Kristu dvēselē, un visu dienu Tēva, Dēla un Svētā Gara svētība mūs pavada vienkāršajā un parastajā ikdienas uzdevumā – svētdarīt visus cildenos cilvēka uzsākumus.

Piedaloties Svētajā Misē, jūs iemācīsieties veidot attiecības ar ikvienu no dievišķajām Personām: Tēvu, kurš dzemdina Dēlu. Dēlu, kuru Tēvs dzemdinājis un Svēto Garu, kurš iziet no abiem. Vēršoties pie vienas no trim personām, mēs vēršamies pie viena Dieva; un, vēršoties pie trim - pie Trīsvienības, mēs arī vēršamies pie viena – vienīgā un patiesā – Dieva. Mīliet Misi, mani bērni, mīliet Misi. Ar alkām pieņemiet Komūniju, pat tad, ja jūtaties auksti, pat ja sajūtas klusē. Pieņemiet Komūniju ar ticību, ar cerību un ar kvēlu mīlestību.

Viņš ir Karalis un Viņš vēlas valdīt mūsu, Dieva bērnu, sirdīs. Tomēr nedomāsim par cilvēciskām karaļvalstīm; Kristus nedominē, Viņš nemeklē kā sevi uzspiest, jo Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (Mt 20,28).

Viņa valstība ir miers, prieks, taisnība. Kristus, mūsu Karalis, no mums negaida tukšu spriedelēšanu, bet rīcību, jo ne katrs, kas Man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas pilda mana Tēva gribu, tas ieies debesvalstībā (Mt 7,21).

Viņš ir Ārsts un dziedē mūsu egoismu, ja vien mēs ļaujam Viņa žēlastībai aizkļūt līdz mūsu dvēseles dziļumiem. Jēzus mūs brīdina, ka ļaunākā no slimībām ir liekulība, lepnība, kas mums liek slēpt personīgos grēkus. Ar Ārstu nepieciešama pilnīga vaļsirdība, jāizskaidro visa patiesība un jāsaka: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, un Tu to vienmēr gribi, Tu vari mani dziedināt. Tu zini manu vājumu; es sajūtu šos simptomus, es ciešu no šādām vājībām. Un mēs Viņam vienkārši parādām brūces; un, ja struto, tad arī strutas. Kungs, Tu, kas esi izārstējis tik daudzas dvēseles, dari, lai, paturot Tevi savā sirdī vai kontemplējot Tevi Tabernākulā, es Tevi atzītu par dievišķo Ārstu.

Viņš ir tādas zinātnes Skolotājs, ko pazīst tikai Viņš vienīgais: tā ir neierobežota mīlestība pret Dievu un Dievā, pret visiem cilvēkiem. Kristus skolā mēs iemācamies, ka mūsu eksistence nepieder mums: Viņš atdeva savu dzīvību visu cilvēku dēļ, un, ja mēs Viņam sekojam, mums jāsaprot, ka mēs nevaram egoistiski piesavināties savējo, nedaloties ar citiem viņu ciešanās. Mūsu dzīve pieder Dievam un mums tā jāizmanto, kalpojot Viņam. Nesavtīgi jārūpējas par dvēselēm, vārdos un ar piemēru parādot tām kristīgo prasību dziļumu.

Jēzus gaida, lai mēs uzturam vēlmi apgūt šo zinātni, lai mums atkārtotu: kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer (Jņ 7,37). Un mēs atkārtojam: māci mums aizmirst sevi, lai mēs domātu par Tevi un visām dvēselēm. Šādā veidā ar savu žēlastību, Kungs mums liks doties uz priekšu, kā tad, kad mēs sākām mācīties rakstīt – vai atminaties mūsu bērnības ķeburus, ko vadīja skolotāja roka? Un mēs sāksim izbaudīt prieku parādīt mūsu ticību, šo otru Dieva dāvanu – ar nešaubīgu kristīgu dzīvesveidu, kurā visi varēs salasīt dievišķos brīnumus.

Viņš ir Draugs; īstais Draugs: vos autem dixi amicos (Jņ 15,15), Viņš saka. Viņš mūs sauc par draugiem un tas ir Viņš, kas spēra pirmo soli; Viņš pirmais mūs iemīlēja. Tomēr Viņš neuzspiež savu mīlestību; Viņš to piedāvā. Viņš to parāda ar visskaidrāko draudzības zīmi: jo nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem (Jņ 15,13). Viņš bija Lācara draugs un tā dēļ Viņš raudāja, redzēdams to mirušu: un Viņš to augšāmcēla. Ja Viņš mūs redz aukstus, bez ilgām, varbūt pat izdziestošas iekšējās dzīves nocietinājumu, Viņa asaras mums dos dzīvību: es tev saku – celies un staigā (sal. Jņ 11,43 ; Lk 5,24), izej ārā no šīs šaurās dzīves, kas nav dzīve.

Mūžīgās dzīves Maize

Es vēlētos, lai pārdomas par to visu mums liktu saprast mūsu kā kristiešu misiju un vērst mūsu skatienu uz Svēto Euharistiju - uz Jēzu klātesošu mūsu vidū, kurš mūs ir veidojis kā savas miesas locekļus: vos estis corpus Christi et membra de membro (1 Kor 12,27), jūs esat Kristus miesa un locekļi vienotībā ar citiem locekļiem. Mūsu Dievs ir nolēmis palikt Tabernākulā, lai mūs uzturētu, stiprinātu un dievišķotu, lai mūsu uzdevumu un pūles darītu iedarbīgas. Jēzus vienlaicīgi ir sējējs, sēkla un sējas auglis: Viņš ir mūžīgās dzīves Maize.

Šim pastāvīgi atjaunojamajam Svētās Euharistijas brīnumam piemīt viss Jēzus darbības veids. Pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, debesu un zemes Kungs, Viņš mums sevi piedāvā kā uzturu visdabiskākajā un ikdienišķākajā veidā. Tas ir veids, kā Viņš jau gandrīz divus gadu tūkstošus gaida mūsu mīlestību. Tas vienlaikus ir gan ilgs laiks, gan ne, jo, kad ir mīlestība, dienas aizskrien nemanot.

Man nāk atmiņā brīnišķīga galīciešu dzeja, viens no Alfonsa X Gudrā dziedājumiem. Tā ir leģenda par kādu mūku, kurš savā vienkāršībā lūdza Jaunavu Mariju ļaut viņam kaut uz brīdi kontemplēt debesis. Jaunava piekrīt viņa vēlmei un labais mūks nokļūst debesīs. Atgriežoties viņš neatpazīst nevienu no klostera iemītniekiem, jo, lai gan viņa lūgšana viņam šķita ļoti īsa, tā ilga veselus trīs gadsimtus. Mīlošai sirdij trīs gadsimti nav nekas. Šādi es izskaidroju arī Kunga divus gadu tūkstošus ilgo gaidīšanu Euharistijā. Tā ir Dieva gaidīšana, kas mīl cilvēkus, kas mūs meklē, kas mūs mīl tādus, kādi esam – ierobežoti, egoisti, nepastāvīgi – bet spējīgi atklāt Viņā bezgalīgo maigumu un sevi pilnībā atdot Viņam.

Aiz mīlestības un, lai mums mācītu mīlēt, Jēzus ir nācis virs zemes un ir palicis mūsu vidū Euharistijā. Mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, mīlēja viņus līdz galam (Jņ 13,1). Ar šiem vārdiem Jānis iesāk stāstījumu par to, kas notika Pashas priekšvakarā, kad, pēc apustuļa Pāvila vārdiem, Jēzus paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja: ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet manai piemiņai! Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: šis biķeris ir Jaunā Derība manās Asinīs; dariet to, cikkārt jūs to dzerat, manai piemiņai! (1 Kor 11,23-25).

Pabeigsim šo lūgšanas brīdi. Savas dvēseles dziļumos izbaudot Dieva bezgalīgo labestību, atminieties, ka Kristus caur konsekrācijas vārdiem būs reāli klātesošs Hostijā ar savu Miesu, ar savām Asinīm, ar savu Dvēseli un savu Dievišķību. Pielūdziet Viņu ar cieņu un godbijību; Viņa klātbūtnē atjaunojiet savas mīlestības patiesu atdevi; bez bailēm sakiet Viņam, ka jūs Viņu mīlat; pateicieties Viņam par šo maiguma pilno ikdienas žēlastības pierādījumu un veiciniet savu vēlmi ar paļāvību saņemt Komūniju. Es palieku apbrīnā šī Mīlestības noslēpuma priekšā: Kungs meklē manu nabaga sirdi, lai to pārvērstu par savu troni, lai, ja es nešķiršos no Viņa, arī Viņš mani neatstātu.

Kristus klātbūtnes mierināti, Viņa Miesas pabaroti, mēs visas šīszemes dzīves garumā paliksim uzticīgi un vēlāk, debesīs, līdzās Jēzum un Viņa Mātei mūs patiešām sauks par uzvarētājiem. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis? Bet pateicība Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (1 Kor 15,55 un 57).