Numuru saraksts

Dieva žēlsirdība

Šodien sākas Adventa laiks, un ir labi pārdomāt par mūsu dvēseles ienaidniekiem: juteklības neskārtotību un vieglprātību; tādu prāta neprātu, kas pretojas Kungam; iedomīgu paļaušanos uz saviem spēkiem, kas padara neauglīgu mīlestību uz Dievu un Viņa radībām. Visi šie gara stāvokļi noteikti ir šķēršļi, un to spējas kaut ko izjaukt ir lielas. Tādēļ liturģija mums liek lūgt dievišķo žēlsirdību: uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, uz Tevi es ceru; neļauj man apmulst, lai mani ienaidnieki nepriecājas (Ps 24,1-3): šādi mēs lūdzāmies Svētās Mises ievadvārdos. Un upurdāvanu pienešanas antifonā mēs atkārtojam: uz Tevi es ceru, Kungs, lai es nebūtu kaunā!

Tagad, kad tuvojas pestīšanas brīdis, mēs izjūtam mierinājumu, no sv. Pāvila mutes dzirdot to, ka tad, kad parādījās Dieva, mūsu Pestītāja, labsirdība un cilvēkmīlestība, tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ (Tit 3,4-5).

Ja jūs pārlūkosiet Svētos Rakstus, jūs tur atklāsiet pastāvīgo Dieva žēlsirdības klātbūtni: tā piepilda zemi (Ps 32,5), tā domāta visiem Viņa bērniem, super omnem carnem (Māc 18,12), tāmums ir visapkārt (Ps 31,10), tā mums iet pa priekšu (Ps 58,11), tā vairojas, lai mums palīdzētu (Ps 35,8), un tā tiek pastavīgi apstiprināta (. Ps 116,2). Dievs, kurš par mums rūpējas kā ļoti mīlošs Tēvs, mūs uzlūko savā žēlsirdībā (Ps 24,7): maigā (Ps 108,21) žēlsirdībā, kas ir skaista kā lietus mākonis (Māc 35,26).

Jēzus Kristus visu šo dievišķās žēlsirdības vēsturi īsumā raksturo un veic šādu kopsavilkumu: svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti (Mt 5,7). Pie citas izdevības Viņš saka: esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs (Lk 6,36). Daudzas Evaņģēlijā attēlotas ainas paliek dzīvas mūsu atmiņā: žēlsirdība pret laulības pārkāpēju sievieti, līdzība par pazudušo dēlu, tās par pazudušo avi un par parādnieku, kuram piedeva, Naimas atraitnes dēla augšāmcelšanās (sal. Jņ 8,1-11; Lk 15,11-32; Lk 15,1-7; Mt 18,21-35; Lk 7,11-17). No taisnīguma viedokļa var atrast tik daudz iemeslu šim lielajam brīnumam! Šīs nabadzīgās atraitnes vienīgais dēls ir miris, viņš, kurš viņas dzīvei deva jēgu, viņš, kurš viņas vecumdienās viņai varēja palīdzēt. Taču Jēzus nedara šo brīnumu taisnīguma dēļ, bet līdzjūtības dēļ, jo iekšēji viņu aizkustina cilvēciskas ciešanas.

Kādu drošības sajūtu mūsos jārada Kunga līdzjūtībai! Viņš Mani piesauks, un es viņu sadzirdēšu, jo esmu žēlsirdīgs (Izc 22,27). Tas ir aicinājums un apsolījums, ko Viņš izpildīs. Tāpēc iesim ar uzticību pie žēlastības troņa, lai saņemtu žēlsirdību un atrastu žēlastību palīdzībai īstā laikā (Ebr 4,16). Mūsu svētdarīšanas ienaidnieki neko nespēs, jo Dieva žēlsirdība mūs nosargā. Ja mūsu vainas un vājības dēļ mēs paklūpam, Kungs nāks mums palīdzēt un mūs pacels. Tu mācījies izvairīties no nevērības, attālināties no lepnības, iegūt dievbijību, nebūt šīs pasaules darījumu gūsteknim, nedot priekšroku iznīcīgām lietām mūžīgo vērtību vietā. Bet tādēļ, ka cilvēciskā vājība neļauj taviem soļiem būt drošiem šājā pasaulē, kam ir slidena virsma, labais ārsts tev noteica zāles pret maldīšanos un žēlsirdīgais tiesnesis tev neliedza cerību pēc piedošanas (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 7 (PL 15,1540)).

Labais Gans, labais pavadonis

Ja aicinājums nāk pirmajā vietā, ja tā ir zvaigzne, kas sākusi mirdzēt, lai mums rādītu virzienu mūsu personiskajā Dieva mīlestības ceļā, tad nebūtu loģiski šaubīties, ja dažkārt mēs to neredzam. Kādos mūsu iekšējās dzīves brīžos var gadīties, gandrīz vienmēr mūsu vainas dēļ, ka zvaigzne pazūd, kā tas notika Austrumu gudro ceļojumā. Mēs jau zinām sava aicinājuma dievišķo spožumu un esam pārliecināti par tā galīgo raksturu, bet var gadīties, ka, ejot mūsu dzīves ceļu, mēs radām necaurredzamu putekļu – mūsu vājību – mākoni, kas neļauj gaismai iziet cauri.

Kas tad būtu jādara? Jāiet šo svēto vīru pēdās, jāprasa. Herods izmantoja gudrību, lai rīkotos netaisnīgi; Austrumu gudrie to izmantoja, lai darītu to, kas ir labs. Bet mums, kristiešiem, nav vajadzīgs izjautāt Herodu vai šīs zemes gudros. Kristus dāvājis savai Baznīcai savas doktrīnas drošību, Sakramentu žēlastības straumi; Viņš tā paredzēja, lai būtu personas, kas mums rādītu virzienu, kas mūs vadītu, kas mums pastāvīgi atgādinātu, kāds ir ceļš. Mūsu rīcībā ir bezgalīgu gudrības dārgumu krājums: Dieva Vārds, kas tiek glabāts Baznīcā; Kristus žēlastība, kas tiek dāvāta Sakramentos; liecība un piemērs, ko sniedz tie, kas taisnīgi dzīvo mums līdzās un kas ar savu dzīvi spējuši veidot uzticības ceļu Dievam.

Ļaujiet man jums dot kādu padomu: ja jums gadītos pazaudēt gaismas skaidrību, meklējiet vienmēr palīdzību pie Labā Gana. Bet kas ir Labais Gans? Tas, kas ienāk pa durvīm, kas ir uzticība Baznīcas mācībai; tas, kas nerīkojas kā algādzis, kas, redzot tuvojamies vilku, pamet avis un aizbēg; un vilks tās aiznes un izklīdina ganāmpulku (sal. Jņ 10,1-21). Ņemiet vērā, ka dievišķais Vārds nav veltīgs. Kristus uzstājība ir praktisks pierādījums tam, ka mūsu dvēselei nepieciešams labs pavadonis. Vai jūs neredzat, ar kādu mīlestību Viņš runā par ganiem un avīm, par aploku un ganāmpulku?

Ja nebūtu sliktu ganu, raksta sv. Augustīns, Viņš nebūtu precizējis un runājis par labo ganu. Kas ir algādzis? Tas, kas redz vilku un aizbēg. Tas, kas meklē savu godību, nevis Kristus; Tas, kas gara brīvībā neuzdrošinās nosodīt grēciniekus. Vilks sagrābj kādu avi aiz kakla, velns mudina ticīgo pārkāpt laulību. Un tu klusē, tu neko nenosodi. Tu esi algādzis; tu redzēji vilku nākam, un tu aizbēgi. Viņš varbūt teiks: nē, esmu šeit, neesmu aizbēdzis. Un es atbildu: nē, tu aizbēgi, jo tu klusēji, un tu klusēji, jo tev bija bail (Svētais Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 46, 8 (PL 35, 1732)).

Kristus līgavas svētums vienmēr atklājies – tāpat kā tas turpina atklāties mūsdienās – ar lielu labo ganu daudzumu. Bet kristīgā ticība, kas mums māca būt vienkāršiem, nepadara mūs naivus. Pastāv algādži, kas klusē, un ir arī tādi, kas izsaka vārdus, kas nenāk no Kristus. Tādēļ, ja Kungs pieļauj to, ka mēs paliekam tumsā pat sīkās lietās, ja mēs jūtam, ka mūsu ticība nav stingra, steigsimies pie labā gana. Pie tā, kas, izmantojot savas tiesības, ienāk pa durvīm, pie tā, kas, dāvājot savu dzīvību citu labā, vēlas ar saviem vārdiem un savu uzvedību būt par dvēseli, kas mīl Dievu: iespējams, viņš ir arī grēcinieks, bet viņam vienmēr ir paļāvība uz Kristus piedošanu un žēlsirdību.

Ja jūsu sirdsapziņa jums pārmet kādu vainu – pat ja tā jums nešķiet smaga –, ja jums ir šaubas, ejiet saņemt Gandarīšanas sakramentu. Dodieties pie priestera, kas jūs garīgi vada, kas spēj jums pieprasīt stipru ticību, iejūtīgu dvēseli, īstu kristīgu stiprumu. Baznīcā ikviens ir pilnīgi brīvs izsūdzēt grēkus pie jebkura priestera, ja vien viņam ir attiecīgās atļaujas; bet kristietis, kam ir skaidra dzīve, brīvprātīgi dosies pie tā, ko viņš atzīst par labo ganu, kurš var viņam palīdzēt pacelt acis, lai atkal redzētu augšā Kunga zvaigzni.

Dievišķā filiācija

Kā izskaidrot šo paļāvīgo lūgšanu, šo pārliecību, ka mēs neiesim bojā cīņā? Tā ir pārliecība, kas izriet no kādas realitātes, ko es nenogurstoši apbrīnošu: mūsu dievišķās filiācijas. Šis Kungs, kurš Gavēņa laikā mums prasa atgriezties, nav tirānisks Īpašnieks, nedz arī stingrs un nepielūdzams Tiesnesis: tas ir mūsu Tēvs. Viņš runā mums par mūsu grēkiem, mūsu kļūdām, par mūsu dāsnuma nepietiekamību, bet to dara, lai mūs atbrīvotu no tā visa, lai mums apsolītu savu Draudzību un savu Mīlestību. Apziņa par mūsu dievišķo filiāciju piepilda ar prieku mūsu atgriešanos, tā mums saka – mēs atgriežamies Tēva mājās.

Dievišķā filiācija ir Opus Dei gara pamats. Visi cilvēki ir Dieva bērni. Bet sava tēva priekšā bērns var uzvesties ļoti dažādi. Mums jāpūlas kļūt par bērniem, kas cenšas apzināties, ka Kungs, vēlēdamies mūs par saviem bērniem, liek mums dzīvot Viņa mājās šeit uz zemes; mūs iekļauj Savā ģimenē; dod mums to, kas ir Viņa, un pieņem mūsējo; dāvā mums šo tuvumu, šo uzticību Viņam, kas mums liek kā maziem bērniem Viņam lūgt… neiespējamo!

Dieva bērns izturas pret Kungu kā pret Tēvu. Viņu attiecības nav verdziska pielūgsme, tīri formāla pieklājība, labas uzvedības normas, bet tās ir vaļsirdības un uzticības pilnas. Dievs nav sašutis par cilvēkiem. Dievs nenogurst no mūsu neuzticības. Mūsu Debesu Tēvs, ja vien bērns ar nožēlu vēršas pie Viņa un prasa piedošanu, piedod vienalga kādu pāridarījumu. Mūsu Kungs tādā mērā ir Tēvs, ka steidzas priekšā mūsu vēlmēm saņemt piedošanu un pirmais atvērtām rokām nāk mums pretī ar savu žēlastību.

Ticiet, ka es neko jaunu neizdomāju. Atcerieties šo līdzību, ko mums stāstīja Dieva Dēls, lai mums liktu saprast Debesu Tēva mīlestību – līdzību par pazudušo dēlu (sal. Lk 15,11 un sekojoši).

Bet tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva viņa žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to (Lk 15,20). Tie ir pašu Svēto Rakstu vārdi: viņš to noklāja ar skūpstiem. Vai ir iespējams to pateikt vēl cilvēciskāk? Vai ir vēl izteiksmīgāks veids, kā aprakstīt Dieva tēvišķīgo mīlestību pret cilvēkiem?

Mēs nevaram klusēt šī pretimnākošā Dieva priekšā. Kopā ar svēto Pāvilu mēs Viņam teiksim: Abba, Pater! (Rom 8,15). – Tēvs, mans Tēvs! Jo, lai gan Viņš ir Visuma Radītājs, Viņam nav svarīgi, ka mēs Viņu saucam iespaidīgos vārdos: Viņam ir vienaldzīgi tikt pienācīgi atzītam par valdnieku! Viņš vēlas, lai mēs Viņu saucam par Tēvu, lai mēs izbaudām šo vārdu un tas mūsu dvēseli piepilda ar prieku.

Zināmā mērā cilvēka dzīve ir kā pastāvīga atgriešanās mūsu Tēva namā caur nožēlu; tā ir sirds atgriešanās, kas nozīmē vēlmi mainīties un ciešu apņemšanos uzlabot mūsu dzīvi. Tāpēc tas izpaužas caur upuriem un sevis atdošanu. Atgriešanās Tēva namā iet caur Izlīgšanas sakramentu, kur, atzīstot savus grēkus, mēs ietērpjamies Kristū un arī kļūstam par Viņa brāļiem, Dieva ģimenes locekļiem.

Dievs mūs gaida kā līdzības tēvs ar atvērtām rokām, lai gan mēs to neesam pelnījuši. Mūsu parādam nav nozīmes: kā pazudušajam dēlam, mums tikai jāatver sava sirds, jāilgojas pēc tēva mājām, jāapbrīno un jāpriecājas par šo Dieva doto dāvanu – neskatoties uz tik daudziem trūkumiem, patiešām saukties un būt Viņa bērnam.

Dieva žēlastības sakramenti

Kad patiešām vēlās cīnīties, tad pielieto vajadzīgos līdzekļus. Un divdesmit kristietības gadsimtos šie līdzekļi nav mainījušies: lūgšana, mortifikācija un bieža iešana pie Sakramentiem. Tā kā mortifikācija arī ir lūgšana – jutekļu lūgšana – , mēs šos līdzekļus varam raksturot divos vārdos: lūgšana un Sakramenti.

Man tagad kopā ar jums gribētos pārdomāt par Sakramentiem. Mums tie ir dievišķās žēlastības avots un brīnišķīga Dieva žēlsirdības izpausme. Lēnām meditēsim svētā Pija V Katehismā sniegto definīciju: Dažas sajūtamas zīmes, kas nes žēlastību, to vienlaikus izpaužot un noliekot mums acu priekšā (Tridentas koncila Romas katehisms, II, c. I, 3). Dievs, mūsu Kungs, ir bezgalīgs, Viņa mīlestība ir neizsmeļama, Viņa iecietībai un līdzjūtībai pret mums nav robežu. Viņš mums dāvā savu žēlastību daudzos veidos un tomēr Viņš skaidri un brīvprātīgi – jo vienīgi Viņš to varēja izdarīt –, ir iedibinājis šīs septiņas iedarbīgās zīmes, lai pastāvīgā, vienkāršā un visiem pieejamā veidā mēs būtu līdzdalīgi Pestīšanas nopelnos.

Ja atmetam Sakramentus, patiesā kristīgā dzīve izgaist. Un tomēr ir pietiekami skaidrs, ka daži īpaši jau mūsdienās liekas aizmirsuši un pat nicina šo Kristus žēlastības pestījošo straumi. Ir sāpīgi runāt par šo sabiedrības, kas saucas kristīgā, rētu, bet tas ir vajadzīgs, lai mūsu dvēselēs nostiprinātos vēlme ar lielāku mīlestību un pateicību steigties pie šiem svētdarīšanas avotiem.

Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek nolemts aizkavēt jaundzimušo kristības. Tas ir liels pārkāpums pret taisnīgumu un mīlestību, jo viņiem tiek liegta ticības žēlastība, Svētās Trīsvienības iemājošanas nenovērtējamais dārgums dvēselē, kas pasaulē ierodas pirmgrēka aptraipīta. Arī Iestiprināšanas sakraments tiek izkropļots, lai gan Tradīcija tajā vienmēr viennozīmīgi redzējusi garīgās dzīves stiprinājumu, klusējošu un auglīgu Svētā Gara izliešanos, lai pārdabiski stiprināta, dvēsele spētu cīnīties – miles Christi, kā Kristus karavīrs – iekšējā cīņā pret egoismu un iekāri.

Tam, kurš pazaudējis apziņu par dievišķo, ir grūti saprast Izlīgšanas sakramentu. Sakramentālā grēksūdze nav cilvēcisks dialogs, bet dievišķa saruna; taisnīga – droša un dievišķa – tiesa, un galvenais, žēlsirdības tribunāls, kur sēž ārkārtīgi mīlošs tiesnesis, kam nav prieka par grēcinieka nāvi, bet kurš grib, lai grēcinieks atgriežas un dzīvo (Ez 33,11).

Mūsu Kunga maigums patiešām ir bezgalīgs. Raugieties, ar kādu smalkjūtību Viņš rūpējas par saviem bērniem. No laulības Viņš ir izveidojis svētu savienību – Kristus un Viņa Baznīcas vienotības attēlu (sal. Ef 5,32), dižu sakramentu, uz kā balstīta kristīgā ģimene, kurai ar Dieva žēlastību jābūt miera un saskaņas videi, svētuma skolai. Vecāki ir Dieva līdzstrādnieki. No šejienes nāk arī patīkamais pienākums bērniem godināt savus vecākus. Ceturtais bauslis, kā es jau daudzus gadus atpakaļ to rakstīju, ir pelnījis saukties par dekaloga vismaigāko priekšrakstu. Ja laulībā, kā Dievs to vēlās, dzīvo svēti, tad mājas būs miera, gaismas un prieka stūrītis.

Prieks ir kristieša labums. Tas pazūd vienīgi, kad aizvaino Dievu, jo grēks nāk no egoisma un egoisms rada skumjas. Bet pat tad šis prieks paliek aprakts dvēseles oglēs, jo mēs zinām, ka Dievs un Viņa Māte nekad neaizmirst cilvēkus. Ja mēs nožēlojam, ja no mūsu sirds nāk nožēlas akts, ja mēs sevi šķīstām Gandarīšanas sakramentā, Dievs nāk mums pretī un piedod. Tad vairs nav skumju: vajag priecāties,jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts (Lk 15,32).

Šie vārdi noslēdz brīnišķīgo pazudušā dēla līdzības epilogu, ko mēs nekad nebeigsim apcerēt: lūk, Tēvs nāk tev pretī; viņš nolieks savu galvu uz tava pleca, viņš tev sniegs skūpstu – mīlestības un maiguma ķīlu; viņš liks tev iedot apģērbu, gredzenu un kurpes. Tu vēl bīsties no rājiena: viņš tev atgriež tavu cieņu; tu bīsties no soda: viņš tev sniedz skūpstu; tu bīsties no pārmetumiem: viņš gatavo tev mielastu (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 7 (PL 15, 1540)).

Dieva mīlestība ir neizmērojama. Ja viņš tā rīkojās pret kādu, kas viņu aizvainojis, ko gan viņš nedarīs, lai godinātu savu Māti, bezvainīgo, Virgo fidelis, vienmēr uzticīgo Vissvētāko Jaunavu Mariju?

Ja Dieva mīlestība atklājas tik cēla, kad cilvēka sirds ir tik maza, tik bieži nodevīga, kas tad būs ar Marijas Sirdi, kas nekad nav likusi ne mazāko šķērsli Dieva gribai?

Redziet, kā šo svētku liturģija atbalso šo neiespējamību Kunga bezgalīgo žēlsirdību saprast ar cilvēcisku prātojumu palīdzību: tā vietā, lai skaidrotu, Viņa dzied; Viņa iedarbojas uz iztēli, lai ikviens ar savu personisko dedzību slavētu Viņu. Jo mēs nekad neslavēsim pietiekami: pie debesīm parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem Viņas kājām, bet tai galvā –divpadsmit zvaigžņu kronis (Atkl 12,1). Tad karalim patiks tavs skaistums. Košā skaistumā mirdz karaļa meita, ar zeltu un pērlēm ir rotāts viņas apģērbs (Ps 44,12-14).

Liturģija beigsies ar Marijas vārdiem, kas sevī vienlaikus apvieno vislielāko pazemību un vislielāko godību: no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis (Lk 1,48-49).

Cor Mariae Dulcissimum, iter para tutum; Marijas visumaigā Sirds, dod mums spēku un drošību visa mūsu šīszemes gājuma laikā virs zemes: esi tu pati mūsu ceļš, jo tu pazīsti taku un nemaldīgu īsāko ceļu, kas caur Tavu mīlestību, ved pie Jēzus Kristus mīlestības.