Numuru saraksts

Ticība un intelekts

Lūgšanas un gandarīšanas dzīve, apcere par mūsu dievišķo filiāciju padara mūs par dziļi dievbijīgiem kristiešiem, līdzīgus maziem bērniem Dieva priekšā. Dievbijība ir bērnu tikums, un lai bērns varētu uzticēties sava tēva rokām, viņam jābūt un jājūtas mazam un atkarīgam. Es bieži esmu meditējis šo garīgās bērnības dzīvi; tā nav nesavienojama ar dvēseles spēku, jo tā pieprasa spēcīgu gribu, pārbaudītu briedumu, stingru un atvērtu raksturu.

Tātad būsim dievbijīgi kā bērni, bet ne nezinoši, tāpēc ka ikvienam no mums jācenšas savu iespēju robežās nopietni un ar zinātnisku precizitāti padziļināt savu ticību: lūk, kas ir teoloģija. Tātad bērnu dievbijība un droša teologu doktrīna.

Mūsu degsme apgūt šo teoloģijas zinātni, labo un pamatīgo kristīgo doktrīnu, vispirms nāk no vēlmes pazīt un mīlēt Dievu, un vienlaikus no ikvienas uzticīgas dvēseles vispārējām rūpēm sasniegt šīs pasaules, kas ir Radītāja darbs, visdziļāko nozīmi. Laiku pa laikam daži mēģina vienmuļā veidā atdzīvināt kādu iedomātu ticības un zinātnes, cilvēka prāta un dievišķās Atklāsmes nesavienojamību. Šī nesavienojamība ir tikai šķietama un tā izskaidrojama ar nepilnīgām patiesās problēmas zināšanām.

Ja pasaule ir iznākusi no Dieva rokām, ja Dievs ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības (sal. Rad 1,26). un ja Viņš tam devis savas gaismas dzirksti, mūsu intelektam jācenšas, pat ja tas prasītu smagu piepūli, izcelt dievišķo nozīmi, kas dabiski atrodas ikvienā lietā un ticības gaismā uztvert to pārdabisko nozīmi, to, kas izriet no mūsu pacelšanās žēlastības līmenī. Mēs nedrīkstam pieļaut bailes no zinātnes, jo ikviens darbs, ja vien tas ir patiešām zinātnisks, tiecas uz patiesību. Un Kristus ir teicis: Ego sum veritas: es esmu patiesība (Jņ 14,6).

Kristietī ir jābūt slāpēm pēc zināšanām. Visabstraktāko zinātņu pārvaldīšana vai amata prasme – viss var vest un tam jāved pie Dieva. Jo nav cilvēciska darba, kas nebūtu svētdarāms, kas nebūtu iespēja sevi svētdarīt personīgi un sadarboties ar Dievu visu to svētdarīšanā, kas atrodas ap mums. Nevis ielejas dziļumā, bet kalna galā ir jāmirdz to gaismai, kuri seko Jēzum Kristum, lai redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt 5,16).

Šādi strādāt nozīmē lūgties. Šādi studēt nozīmē lūgties. Šādi nodarboties ar pētījumiem nozīmē lūgties, mēs no tā nekad neizejam; viss ir lūgšana, viss var vest un visam mūs ir jāved pie Dieva, no rīta līdz vakaram jāuztur šis mūsu nepārtrauktais dialogs ar Viņu. Ikviens cienījams darbs var būt lūgšana un ikviens darbs, kas ir lūgšana, ir apustulāts. Šādā veidā, vienkāršā un pamatīgā dzīves vienībā, dvēsele nostiprinās.

Kristus dedzībai nekas nevar būt svešs. Ja mēs meklējam teoloģiskos dziļumus, tas nozīmē, ja neapstājamies pie funkcionālas klasifikācijas, bet pārdomājam ar zinātnisku precizitāti, mēs nevaram teikt, ka ir labas, cēlas vai pat vienaldzīgas realitātes/lietas, kas būtu vienīgi laicīgas. Tā tas ir kopš brīža, kad Dieva Vārds uzcēla savu mājokli starp cilvēku bērniem, kopš Viņš bija izsalcis un izslāpis, strādājis ar savām rokām, kopš Viņš iepazina draudzību un paklausību, izjuta sāpes un piedzīvoja nāvi. Jo Kristū Viņam labpatika, ka visa pilnība mājotu Viņā. Lai caur Viņu visu izlīdzinātu ar sevi, nodibinot ar savām krusta asinīm mieru gan to starpā, kas ir virs zemes, gan debesīs (Kol 1,19-20).

Mums jāmīl pasaule, darbs, cilvēciskās realitātes, jo pasaule ir laba. Tas ir Ādama grēks, kas izjauca radības dievišķo harmoniju. Bet Dievs Tēvs ir sūtījis savu vienīgo Dēlu, lai atjaunotu šo mieru, lai mēs, kļūstot par Viņa pieņemtajiem bērniem, spētu atbrīvot radību no nekārtības un samierinātu visas lietas ar Dievu.

Katra cilvēciskā situācija ir neatkārtojama; katra ir unikāla aicinājuma auglis, kas jādzīvo piesātināti un kurā jātiek īstenotam Kristus garam. Tādējādi, kristīgi dzīvojot citu vidū ikdienišķu, bet ar mūsu ticību saskaņotu dzīvi, mēs būsim Kristus, klātesošs starp cilvēkiem.

Kristus cilvēcisko darbību virsotnē

Tas ir iespējams. Tas nav veltīgs sapnis! Ja tikai mēs, cilvēki, nolemtu ļaut Dieva mīlestībai iemājot mūsu sirdīs! Kristus, mūsu Kungs, tika Krustā sists un, pacelts Krustā, Viņš atpirka pasauli, nodibinot no jauna mieru starp Dievu un cilvēkiem. Jēzus Kristus piemin visus: et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum (Jņ 12,32), ja jūs Mani novietosiet visas jūsu šīs zemes darbības augšā, tas ir, ja jūs esat mani liecinieki, kad jūs pildāt jūsu ik brīža pienākumu – lielu vai mazu –, tad Es pievilkšu visu pie sevis, omnia traham ad meipsum. Mana Valstība jūsu vidū kļūs īstenība!

Kristus, mūsu Kungs, vēl joprojām sēj sēklu cilvēku pestīšanai, visas radības, mūsu pasaules pestīšanai – pasaules, kas ir laba, jo no Dieva rokām radusies laba. Tas ir Ādama grēks, cilvēka lepnības grēks, kas izjauca dievišķo radības harmoniju.

Bet, kad atnāca laiku pilnība, Dievs Tēvs sūtīja savu viendzimušo Dēlu, kas, Svētajam Garam darbojoties, tapa miesa mūžam Jaunavā Marijā, lai atjaunotu mieru. Tas notika, lai, atpērkot cilvēku no grēka, adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs tiktu padarīti par Dieva bērniem, kas spējīgi būt līdzdalīgi Dieva personiskajā dzīvē, tā, lai šim jaunajam cilvēkam, šim jaunajam Dieva bērnu atzaram (sal. Rom 6,4-5). tiktu uzticēta sūtība atbrīvot visu pasauli no nekārtības, visās lietās atjaunojot sākotnējo kārtību Kristū (sal. Ef 1,9-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Tam mēs, kristieši, tikām aicināti; šis ir mūsu apustuliskais uzdevums un mūsu dedzība, kurai jāpārņem mūsu dvēseles - lai Kristus valstība kļūst īstenība, lai vairs nav ne naids, ne nežēlība un lai mēs izplatām virs šīs zemes mīlestības spēcīgo un maigo labo smaržu. Šodien lūgsim mūsu Karali, lai Viņš mums liek pazemīgi un dedzīgi līdzdarboties Viņa dievišķajā plānā - saliedēt to, ko cilvēks sašķēla, pavadīt uz viņa mērķi to, kas nogājis no labā ceļa, un atjaunot saskaņu visā radībā.

Pieņemt kristīgo ticību nozīmē apņemties turpināt Jēzus sūtību radību vidū. Ikvienam no mums jābūt alter Christus, ipse Christus, citam Kristum, pašam Kristum. Vienīgi šādā veidā mēs varēsim uzsākt šo plašo, šo milzīgo uzdevumu, kas nekad nebeigsies: no iekšienes svētdarīt visas laicīgās struktūras, tajās ienesot Pestīšanas raugu.

Es nekad nerunāju par politiku. Es nedomāju, ka kristiešu uzdevums uz zemes ir radīt kādu jaunu politiski reliģisku kustību, pat ja viņi to darītu ar vislabāko nodomu – visas cilvēciskās aktivitātes piepildīt ar Kristus garu. Tas būtu neprāts. Tas, kas ir jāved pie Dieva, ir ikviena cilvēka, lai kāds tas arī nebūtu, sirds. Centīsimies vērsties pie katra kristieša, lai tajos apstākļos, kādos viņš atrodas – un tas nav atkarīgs tikai no viņa stāvokļa Baznīcā vai laicīgajā sabiedrībā, bet arī no mainīgajām vēstures situācijām – viņš spētu ar piemēru un vārdiem liecināt par savu ticību.

Tādēļ, ka viņš ir cilvēks, kristietis pilntiesīgi dzīvo pasaulē. Ja viņš ļauj Kristum dzīvot un valdīt savā sirdī, viņš atradīs Kunga īstenotās pestīšanas iedarbīguma pilnību visās savās cilvēciskajās aktivitātēs. Nav svarīgi vai šī darbošanās ir prestiža vai necila, kā mēdz teikt, jo tas, kas ir prestižs pie cilvēkiem, Dieva acīs var būt necils un tas, ko mēs saucam par vienkāršu vai necilu, var izrādīties par kristīgo svētuma un kalpojuma virsotni.